#159 – 5 atradumi: vai Tu jau visu zini? klausies youtube un spēlēšanās bioloģija [no 9.septembra]

1. TEHNIKA. SASINHRONIZĒTIES ar sarunu biedru.

Gaužām vienkāršs princips. Taču ne obligāti viegli pielietojams.

Bet šai vietā vajadzīga neliela atkāpe.

 

Daudzi noteikti jau zina manu tematu par būšanu komfortā ar diskomfortu. KO tas virspār nozīmē? Hormētiskais stress – tas to nozīmē. Hormēze vai hormētiskais stress nozīmē – ka ārējo apstākļu dēļ ķermenim rodas stress līdz pat šūnu līmenim un varbūt pat vēl dziļāk. Šī stresa rezultātā organisms mobilizējas, jo, saņemdams signālus par stresu, tas vēlas atkopties. Un nostiprināties pret šādām situācijām, lai nākotnē tādi paši stresori nespētu nodarīt pāri. Tā notiek izaugsme. Tā notiek gan muskuļu audzēšana, tā notiek nervu sistēmas nostiprināšanās. Jebkas. To žagaru var liekt, bet to var pārlauzt. Tādēļ ar diskomfortu pārspēlēt nevajadzētu. Ne viss labākais lielākā daudzumā ir vēl labāk.

ok, tas par diskomfortu un hormētisko efektu.

Kaut kad pavisam nesen es nolēmu, ka cilvēku attiecību sakarā esmu tomēr ar manā vērtējumā pārāk zemu emocionālo inteliģenci. Nolēmu, ka jāsāk drusku būtu apgūt šis lauciņš. Ir sajūta, ka, šo izkopdams, es varētu kļūt par labāku draugu, dēlu, vīru, tēvu, brāli. Tā nu es nolēmu uzsākt eksperimentu.

Sarunu laikā, sevišķi ar tikko iepazītiem cilvēkiem, darījumu sarunās utml, es centīšos, cik vien var un cik vien spēju, kontekstam atbilstoši saukt lietas īstajos vārdos. Nu labi, īstajos vārdos tas pārāk skaļi teikts. Drīzāk adresēt tas lietas, kuras sarunu biedri katrs pie sevis jūt, un jūtas neveikli. Iemesls, kādēļ neveidojas kontakts, savstarpējas simpātijas utml – ir tas, ka dažādu apzinātu-neapzinātu žestikulāciju, sejas mīmiku utml dēļ neveidojas uzticība. Cilvēkam neveidojas drošības sajūta. Kā tas arī no polivagālās teorijas nāk – viss praktiski vienmēr ir par drošības sajūtu.

Lai izveidotu kontaktu un saprašanos – tā lieta grozās ap drošību.

Un ja tu spēj nosaukt lietas ‘īstajos vārdos’, tad tas parāda sarunu biedram tavu drosmi atklāti runāt, tas atbruņo no aizsargmehānismiem, jo katrs viens par otru nezina neko daudz. Šādas situācijas tomēr atklāj samērā jutīgas lietas. Atklātība un drosme ļauj justies drošāk.

Esmu šādu principu pāris reizes tādās sākotnēji jocīgās sarunās izmantojis. Un jāatzīst, ka tas strādā. Ir protams, arī šī lieta kā māksla jāattīsta. Tomēr tas ir labs rīks. Turklāt tas arī pašam noņem spriedzi. Veido attiecības, palīdz esošām attiecībām, un tas ir arī hormētisks efekts.

 

Un tagad atradums. Mums visapkārt staigā cilvēki, pat tuvi un mīļi, ar kuriem mums ne visi viedokļi sakrīt. Tik ilgi, kamēr mēs neaiztiekam tematus, kuros mēs zinām, ka neesam vienisprātis, viss ir labi. Taču kolīdz par to sākam runāt, tas varētu aizvest pat līdz ļoti lielam konfliktam. Tādēļ temats netiek cilāts, ja vien nav spiediena. Tomēr tas ir slikti, jo tas ir ierobežojoši un grauj personīgo un savstarpējo brīvību.

 

Tas der arī konfliktos, strīdos un lielās domstarpībās. Tehnika pat nav tehnika, bet gan sarunas veids – sasinhronizēties ar otru cilvēku. Ja nesakrīt domas, tad tu par to vienojies ar savu oponentu. Nekas nav jādara cits. Nav nevienam nekas jāpierāda, neviens nav jāpārliecina. Tev ir tikai jāpasaka skaļi – “izskatās, ka mēs katrs esam šajā jautājumā dažādās domās, katram savi iemesli.” Šādi lietas nosaucot un precīzi apzīmējot, tas katram sarunu biedram piešķir svaru. Tas apliecina, ka katrs mēs esam dažādi. Tāpat kā deguna forma, arī domas.

Tas ir pirmais un pats būtiskākas solis uz vienošanos, lai varam viens otram līdzās dzīvot.

 

 

 

 

2. NARKOTIKAS. Svarīgs kritērijs – kairinoša un atturoša neirotransmiteru iedarbība.

Narkotikas ir slikti. To mēs dzirdam regulāri. Bet kāpēc tās ir slikti? Par to man bija jau raksts te.

Tās izraisa atkarību. Nu labi, varbūt arī tā. Taču ne visas narkotikas izraisa atkarību.

Vispār liela problēma ir bāzt visu vienā maisā. Tomēr ar dubulto morāli. Dažas lietas, kas izraisa atkarību, tomēr nebāž vienā maisā. Kāpēc alkoholu nepieskaita narkotikām? Vai cigaretes, vai cukuru, vai vēl šo to.

Šajā reizē vēlējos uzrakstīt par vienu ļoti būtisku kritēriju attiecībā uz narkotikām. Tas vispār pieņemot, ka ir narkotikas pēc valsts regulējama – aizliegtās vielas.

Šie kritēriji arī ir tie, kas nosaka, vai narkotikas ir atkarību veidojošas vai ne.

Raksta iedvesma nāk no šī nesen dzirdētā podkāsta ar Peter Attia. Kurā viņš runāja ar Robert Lustig.

Narkotikas var būt divu veidu, kas iedarbojas uz neirotrnsmiteriem – Kairinoši un atturoši (excitatory or inhibitory). Pirmā grupa būtu, piemēram, kokaīns un heroīns. Otrā grupa būtu: LSD, psilosibīns jeb sēnes.

To arī rāda pētījumi, ka žurkām iedod izvēli starp garšīgu ēdienu un heroīnu, žurkas izvēlas heroīnu. tad lieto to, līdz mirst. Ja žurkām dod izvēli starp ēdienu un LSD, tad žurkas izvēlas LSD vienu reizi, bet pēc tam nekad vairāk.

Tādēļ nevajadzētu mest visu vienā čupā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vienai otrai ‘narkotikai’ tāpat kā kafijai var būt arī ļoti daudzi pozitīvi efekti. Michael Pollan savā jaunajā grāmatā daudz runā par šo visu. Kā ir virkne cilvēku, kuriem dažas no atturoši iedarbojošām narkotikām atstāj superlabu iespaidu. Piemēram, paliatīvajā aprūpē esoši cilvēki, viens otrs fokusēties nespējīgais, depresijas slimniekiem utml, atsevišķu vielu lietošana varētu būt ļoti vērtīga. Tikai tagad par to neviens pat netaisās runāt, jo tās taču ir narkotikas. Sakot, ka, ja ļaus to vai šo, tad maisam būs gals vaļā. Nonsenss.

 

Tagad drusku par kairinošajām vielā. Kas iedarbojas uz neironiem uzbudinoši. Vispār neironiem patīk tikt uzbudinātiem. Tāpēc arī tiem vispār ir receptori, lai tas notiktu uzbudinājums varētu notikt. Te pāris svarīgi punkti:

– hroniska pārstimulācija jebkuram neironam noved pie neironu šūnu bojāejas

– jebkuram uzbudināmam neironam gribas sevi pasargāt, tādēļ tas pats samazina savu jutīgumu pret stimuliem.

– Tas notiek tā, ka, lai izvairītos no neironu šūnas bojāejas, katrai molekulai ir grūti atrast receptorus, pie kura pievienoties. Tā mēs kļūstam katru reizi nejūtīgāki pret jauniem stimuliem. Rezultātā visu laiku vajag palielināt devas.

 

Ko tas nozīmē cilvēkam?

–  Tu saņem ‘narkotiku’ devu, receptori noreaģē, tie sevi pasargā nākamai reizei, tādēļ nākamreiz vajag drusku vairāk. Receptori nonivelējas. Tā ar katru reizi vajag vairāk un vairāk. Līdz visbeidzot tavi receptori ir tik zemu noregulējušies, ka tu vairs neko nejūti. To sauc par toleranci.

– Kad neironi sāk iet bojā, jo hroniskā stimulācija izraisa neironu šūnu atmiršanu – to sauc par atkarību Jo ši neironi vairs netiek atjaunoti. Ja reiz aiziet bojā, tad to skaits samazinās.

– Šis ierobežo spējas izbaudīt vienlīdz stipru pieredzi un sajūtas, jo neironu vairs nav. Respektīvi, tu vairs pat nespēj saražot dopamīnu. Tādēļ narkotiku atkarīgie kļūst apātiski, depresīvi un maz kas spēj tos aizkustināt. Slikti ir arī tas, ka pat, ja atbrīvojas no narkotiku atkarības, dzīve joprojām var šķist vienmuļa un pelēka, jo šie neirotrasmiteri un laimes hormoni netiek vairs ģenerēti. Jo gluži vienkārši nav vairs to šūnu, kas to spētu pietiekamā daudzumā.

 

Kādēļ bieži vien glābiņš ir baznīca vai kāda cita aktīva cilvēku grupa/organizācija. Socializējoties cilvēkam izdalās t.s. laimes hormoni: serotonīns, oksitocīns. Šo neirotransmiteru receptori nav aizgājuši bojā no narkotiku lietošanas, jo tie nav tikuši stimulēti.

 

Iespējams, šis atradums nav ar kādu dižo mācību un atziņu. Drīzāk kārtējais atgādinājums, ka bieži vien izdarām secinājumus un vērtējumus bez pietiekama informētības līmeņa. Tā veidojas stereotipi. Tā zāles pīpēšana tiek dēmonizēta (kriminālpārkāpums), bet alkohola lietošana ir sabiedrības akceptēta. Lai gan samērā skaidrs ir tas, ka alkohols potenciāli nodara lielāku ļaunumu.

 

 

3. CITĀTS. Epiktēts. “Nav iespējams iemācīties to, ko jau domā, ka zini.”

Līdzības ar teicienu, ka ja tu domā, ka vari, vai arī, ka nevari – taisnība tev ir abos gadījumos.

Ja tu domā, ka zini visu, tad tev taisnība. Tu esi sasniedzis savu maksimumu. Un ja esi sasniedzis savu maksimumu, tad no tās vietas ceļš iet tikai uz leju. Tad tava nākotne ir mazāka nekā tava pagātne. Tev ir tikai liela pagātne, bez foršām izredzēm uz kaut ko vairāk.

Tieši tādēļ man patīk apzināties, ka, piemēram, fiziski esmu spēcīgāks nekā jebkad agrāk. Man ir 40 gadi. arī 25 un 30 gados biju vājāks.

Ja zini, ka tev ir grūtības un varbūt pat fizioloģiski neiespējams būt stiprākam nekā agrāk, tad pilnīgi noteikti ir lietas, kuras ir labākas nekā agrāk. Pieredze, zināšanas, attiecības, gaumes izjūta. Jebkas. Tas liek saprast, ka vari palikt labāks. Un tas dod brīvību sajust, ka nākotnē varētu būt līdzīgi. Tas ir tas, kas padara nākotni lielāku.

Taču tam visam pamatā stāv atziņa – ka tev vēl ir jāmācās. Un ka jo vairāk mācies, jo mazāk zini. Nevis demotivējoša – bet dziļi motivējoša frāze.

 

 

 

 

4. PRECIZĒJUMS. Kas ir vēsture? – Starpdisciplināra zinātne

Yuval Noah Harrari. Sapiens. Nu jau arī latviešu valodā uztapusi šī grāmata. Šķiet vēl nav iznākusi, taču man fiziski ir rokās, jo saņēmu to kā nelielu dāvaniņu no Swedbank.

Par šo grāmatu atradums nav. Bet gan drīzāk diezgan labs citāts. Faktiski tas tāds jēdzīgs precizējums par to, kas ir vēsture. Tas noder gan pašiem, gan arī ja tev saviem bērniem ir jāiedod motivācija interesēties par vēsturi. Un šis precizējums nāk no tā paša Harrari, kurš pēc izglītības un drusku senāk akadēmiski bija viduslaiku vēsturnieks.

Viņam pajautāja, kā viņš no viduslaiku vēstures nonāca pie idejas par cilvēces vēstures, nākotnes un vispār filozofijas aplūkošanu. Vēsture neesot zinātne par pagātni. Vēsture esot zinātne par pārmaiņām. Un pētot dažādas parādības, notikumus un faktus, viss beidzas ar vēl vairāk jautājumiem, nekā tu iesākumā tai lietai piegāji. Un ne vienmēr šie jautājumi tiešā veidā attiecas uz klasisko vēstures izpratni. Tu sāc ceļot no viena jautājuma pētīšanas uz citu. Jo dzīve un pasaule nepazīst akadēmiskās robežas. Atbildes sniedzas krustu šķērsu pāri laikam un disciplīnām. Kas noved pie nu jau nākamās atziņas, ka viss ir starpdisciplināri. Fokuss uz vienu šauru jomu dažkārt ir vajadzīgs, tomēr tas reti sniedz atbildes. Jo tad tu neredzi laukumu kopumā.

 

Klasisks piemērs ir, ka medicīnas un bioloģijas fakultātes atrodas dažādās pilsētas malās. Fizika vēl citur. Kā lai veidojas starpdisciplināras idejas. Kā lai lietas nedara pēc redukcionistiskas pieejas?

 

Ja domā par izglītošanos, tad noteikti ir jāskatās pāri disciplīnām. To klasiskā izglītība ne pārāk labi piedāvā. Tādēļ arī var gadīties, ka šādi iegūtas zināšanas var būt vērtīgas, taču ļoti šauras. Tādēļ grūti pielietojamas.

 

 

 

5. APP. MusicTube

Youtube ir zināms ikvienam. Praktiski ikviens to ir lietojis kaut reizi. Arī telefonā. Tātad tu arī zini, ka telefonā Youtube aplikācija ir lietojama tikai tā, ka telefonam ir jābūt atvērtam. Tas ir, ja aizslēdz telefona ekrānu, tad arī youtube video aizveras ciet un vairs nekas neskan.

Protams, tas ir video medijs, tas ir domāts primāri, lai skatītos. Tomēr ļoti daudz laba satura tajā ir, ko varētu mierīgi tikai klausīties. Kaut vai mūziku vien uzlikt fonā lai skan.

Pēdējā laikā sevišķi interesējoties par Stephen Porges (Polyvagal theory), esmu atradis diezgan daudz laba materiāla un satura tieši Youtube. Podkāstos tik daudz nav. Lai varētu austiņās klausīties podkāstus, kas primāri ir youtube kanālos, meklēju iespējas, kā izmantot jūtjūbu arī pie aizvērta telefona ekrāna.

Atradu aplikāciju, kas to ļauj. MusicTube. Par android telefoniem nezinu, bet iTunes šī aplikācija labi darbojas. Ir bezmaksas.

Man ir tikai viens mīnuss. Tā kā visus audio klausos ar 1,5x paātrinājumu, tad labprāt to darītu arī audio no Youtube. Diemžēl šai aplikācijai tādas opcijas nav. Ja kāds varētu padalīties ar kādu citu app, kurā šis ir iespējams, būtu ļoti pateicīgs. Un lai citiem tas arī noderētu, vari atstāt šo citu aplikāciju ar saiti tepat lejā pie komentāriem.

Posted in 5 lietas.