#158 – 5 atradumi: Delawake komūna, kā uzlauzt (emocionālās) traumas un gudrs spogulis [no 2. septembra]

1. un 2. KOMŪNA un VIETA. Delawake, Portugāle.

Dzīvoju sociālo saišu izveidošanas tēmā. Tāpēc, ka šīs nedēļas beigās uzstājos biohacker’s summit konferencē Tallinā un esmu pieteikts ar tematu – beyond quantified self un biohacking.

Tad nu tagad daudz interesējos un meklēju dažādas noderīgas lietas par un ap socializēšanos.

Par to, ka cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Un par to, ka šo sociālā dzīvnieka izpausmi cilvēkā var pētīt bioķīmiskā un šūnu līmenī.

 

Piemēram, tiek uzskatīts, ka mūsu t.s. reptiļu smadzenes vai vecākās nervu sistēmas, kuras ir ļoti senas mūsu organismā, darbojas autonomi jeb bez mūsu apzinātās gribas. Racionālā domāšana, analītika jeb neokortekss, prefrontālais kortekss, turpretim, ir relatīvi jauni evolucionārie veidojumi. Tie rada iespaidu, ka ir mūsu kontroles mehānismi.

Autonomā nervu sistēma, klejotājnervs jeb nervus vegus ir atbildīgie par dzīvību un drošību. Tie rūpējas, lai grūtās un bīstamās situācijās mēs varētu nevis mierīgi un nesteidzīgi turpināt ēst, atpūsties, mīlēties, bet gan mobilizēties un bēgt.

Taču ir diezgan ilgs cilvēka dzīves periods, kurā tā atkarība no citiem ir 100%. Kad pieaugušajam par saviem pēcnācējiem jārūpējas ļoti ilgu laiku. Kad pēcnācēji paši par sevi parūpēties nevar. Ko tas nozīmē dabā? To, ka bērnu pieaugšanas procesā ar savu dzīvību riskē ne vien bērns, kurš sevi aizsargāt nevar, bet arī vecāki (pārsvarā māte). Kas nozīmētu, ka, ja cilvēkam jādomā par divu vai vairāku personu dzīvību, tad viņš būtu konstantā stresā. Nedaudz tehniskāk to aprakstot tas skan – pārslēgšanās no parasimpatiskās uz simpatisko nervu sistēmu. No rest-digest uz fight-flight.

Tas savukārt nozīmētu metabolisma izmaiņas un to, ka māte nevarētu pabarot bērnus. Un tas jau nozīmē papildu risku dzīvībai.

Tāpēc daba ir diezgan labi nodrošinājusi mūs pret šādām situācijām. Pie tam, to var novērot ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvnieku pasaulē. Mūsu organismā veidojas dažādi hormoni un neirotransmiteri, kas mūs stimulē aktivizēt parasimpatisko nervu sistēmu. Piemēram, t.s. mīlestības hormons oksitocīns un arī vazopresīns (arginine vasopressin), šie abi kombinācijā. Oksitocīns organisma līmenī sniedz siltas sajūtas vienam ar otru. Vazopresīns ir pilnībā atbildīgs par drošības sajūtu, par toleranci pret riskiem un briesmām. Tātad – drošības hormons.

Tas nozīmē, ka zīdīšanas periodā mātēm ļoti būtiski nebūt stresā vai būt salīdzinoši ļoti zemā stresa līmenī. Šos abus neirotransmiterus caur mātes pienu saņem arī mazulis. Tas veido arī papildu emocionālās saites. Un tas viss notiek šūnu un nervu sistēmas līmenī.

 

Nākamais līmenis pēc māte-bērns saiknes, kurā abi maksimāli daudz atrodas parasimpatiskajā nervu sistēmas režīmā, ir apkārtējo atbildība. Šī atbildība ir par to, ka mātes un bērna izdzīvošana ir atkarīga no apkārtējo atbalsta.

Starp citu, tieši caur šo aspektu ir izveidojusies versija, kādēļ cilvēki jeb homo sapiens ir kļuvuši par barības ķēdes pašu virsotni. Augsts vazopresīna līmenis organismā nozīmē lielāku toleranci pret riskiem visas pārējās sabiedrības vārdā. Kas, protams, nozīmē, ka nevis katrs mēģina izdzīvot pats par sevi, bet kopā tiek panākti izdzīvošanai svarīgi rezultāti.

Ar to arī var skaidrot, kādēļ cilvēki kara laikos ir gatavi iet brīvprātīgajos. Kādēļ cilvēki ir gatavi iet uz barikādēm un būtībā darīt lietas, kuras, ar vēsu prātu analizējot, nesniedz nekādu saprotamu skaidrojumu. Tas ir komūnas mērķu sasniegšanas hormons.

 

Un pēc visas šīs garās preambulas atradums ir – Delawake.

Šobrīd esmu Portugālē, Santa Clara-A-Velha, Pie ezera ar tādu pašu nosaukumu. Tur rosās mans bērnības draugs Kaspars Slavinskis. Kurš vienā brīdī bija izdomājis, ka var pagarināt vasaru visiem tiem, kuri vēlas nodarboties ar veikbordu.

Nu jau daudzus gadus viss ir izaudzis par veselu komūnu, kurā cilvēki uz Portugāli brauc atpūsties, veikot, sērfot, braukt uz okeānu, sauļoties un ēst jūras veltes. Tagad visam pilnajam komplektam klāt nācis arī skydive jeb lēkšana ar izpletni.

 

Tomēr bez visām izklaidēm, kādas te iespējamas, centrālais elements ir cits. Visa ass ir komūna. Kaspars, lai arī iespējams daudziem atstāj iespaidu kā ass, bieži vien uzbrūkošs un ļoti tiešs, ir viens no spējīgākajiem cilvēkiem, kurš aiz sevis var vilkt lielu komūnu, lielu sabiedrību. Tas, ko pirmatnējās ciltīs varētu saukt par ALFA tēviņu.

 

Tagad, atrodoties šeit pie Kaspara viņa nometnē, kuras nosaukums ir zināms kā Delawake, man ir iespēja pavērot un paanalizēt, kā veidojas šādas komūnas.

Par to, ka komūnas tik ļoti pievelk mūs, pirmkārt, tādēļ, ka tās veicina mūsu labsajūtas un drošības neirotrasmiteru un hormonu izdalīšanos. Tieši tādēļ es redzu, ka, paliekot Delawake,  labi justies var gan jaunieši, kuriem pagaidām tikai aliņš un tusiņš prātā, gan jauni vecāki ar zīdaiņiem vai jau drusku lielākiem bērniem. Tas viss skaidrojams bioķimiskā līmenī. Tā ir drošības sajūta, kas tik ļoti pievelk.

 

Pēc tik gara ieraksta jāsaka tā – ja vēlies uzbūvēt savu zīmolu, uzņēmumu, savu sekotāju grupu, savu ģimeni, faktiski jebko ar cilvēkiem saistītu – meklē un atrodi veidu, kā sniegt drošības sajūtu šiem iesaistītajiem cilvēkiem.

 

 

 

3. POZITĪVI-NEGATĪVI. positive versus negative –> pleasant vs unpleasant emotions

Ļoti interesanti, ka vārdu izvēlei tik maz tiek pievērsta uzmanība. It kā jau šur tur tiek minēts, šur tur dzird, ka vārdu izvēle ir svarīga. Ka tas ietekmē to un šo. Piemēram, pārdošanā ir vārdi, kurus lietot nav vēlams un tādi, kurus vajadzētu. Šur tur meditāciju utml. prakšu skolotāji par šādām lietām runā.

Tomēr vārdu izvēles svarīgums varētu būt daudz nozīmīgāks netikai atsevišķās jomās. Tas ir tik svarīgi, ka faktiski vajadzētu būt atsevišķam mācību priekšmetam skolās. Nevis valodas vai literatūras mācību ietvaros, bet kā atsevišķa disciplīna. Tas, kā mēs veidojam savu ikdienas stāstījumu, atstāj daudz lielāku efektu globāli. Uz katru mūsu dzīves aspektu.

Par metaforu izvēli kā aizstājēju dažādiem vārdu savienojumiem jau rakstīju. Piemēram, diskusiju cīņas vietā lietojot metaforu par dejošanu. Par to rakstīju šeit!

 

Tā piemēram, Mastin Kipp, par kura traumas uzhakošanu ir nākamais atradums.

Viņš savā praksē un visās turpmākajās runās, materiālos, visur, visur nomainīs vārdus pozitīvs un negatīvs. Tādēļ, ka tas apzīmē kaut ko kā labu vai sliktu. Tomēr, tā kā viss ir relatīvs, tad varētu teikt, ka nekā tamlīdzīga nav. Labs un slikts ir faktiski subjektīvākais, kas vien ar būt. Sevišķi jau kontekstā ar emocionālajām traumām, ar notikumiem ap katru. Dažas lietas, kas mums liek justies mizerabli, par kurām tradicionāli mēs varētu teikt, ka tās ir negatīvas sajūtas.

Labi, ņemsim kaut vai tādu lietu kā pildīt pienākumu pret kaut ko. Pēc emocijām, ko tas sniedz, mēs vieglu prātu varētu nosaukt to par negatīvo. Ja kaut ko nosauc par negatīvu, tad tas gandrīz vai nozīmē, ka no tā būtu jātiek vaļā. Tomēr ir pienākumi, kuri ne tikai ir jāpilda, bet kuru nepildīšanai var būt arī slikts iznākums. Tāpēc vaļā no tā jātiek nav. Rezultātā iekšā dzīvo liels diskomforts, jo no vienas puses tas ir pienākums, bet no otras puses no tā it kā ir jātiek vaļā. Tas pats ir sakāms par pozitīvo virzienu. Ja kaut kas rada pozitīvas sajūtas, tad tas nav obligāti atbalstāms. Piemēram, narkotiku lietošana kā pirmais triviālais piemērs, kas man ienāca prātā.

 

Atslēga ir – nosaukt šos pozitīvs-negatīvs apzīmējamus par patīkams-nepatīkams dihotomiju. Mēs idejiski apzīmējam emocijas ar ļoti līdzvērtīgiem vārdiem. Taču tiem noņemts vērtējums. Tagad vari sākt analizēt savas sajūtas no patīkams-nepatīkams perspektīvas. Ja tev nepatīkamas sajūtas rada lietas, kuras tomēr ir pienākums, tad kā minimums tu vari sākt sev uzdot jautājumus, kādēļ tik svarīgs pienākums rada tik nepatīkamas emocijas. Un jau sākt risināt šo problēmu. Tas virza uz risinājumu nevis uz konfliktu.

 

 

 

 

 

4. TRAUMA. Trauma-hacking jeb uzhakot (emocionālās) traumas.

Kā jau solīju, polivagālā teorija būs temats, par kuru vēl samērā daudz rakstīšu.

Šajā reizē par kādu cilvēku, no kura es vispār pirmo reizi sadzirdēju par polivagālo teoriju. Mastin Kipp.

Kā viņš pats sevi sauc – funkcionālais koučs, kurš visu savu paradigmu uzbūvējis ap traumu uzlaušanu (trauma-hacking).

Ja tagad to aplūko no viņa perspektīvas, tad biohakings pirmkārt būtu risināms caur šo trauma-hacking.

Kas tad tas ir? Mēs katrs savas dzīves laikā esam piedzīvojuši mentāli emocionālas traumas. Sevišķi tiek domātas tās, kas ar mums notikušas līdz 7 gadu vecumam.

Ne visām jābūt kaut kam smagam, kā piemēram vardarbība, seksuāla izmantošana vai kaut kādas lielas nāves un/vai slimības. Traumas var būt pat ļoti triviālas un it kā ar ļoti nelielu incidentu. Par ko nemaz tā īsti nedomā. Piemēram, tu kā bērns uzzīmēji zīmējumu, skrēji mammai to parādīt, bet mamma tai brīdī mazgāja veļu un tevi atraidīja. Pateica nevainīgi, lai tu pienāc mirkli vēlāk, jo mammai neesot laika.

Šis ir brīdis, kurā nostrādāja polivagālās teorijas aspekti. Aktivizējās vegus nervs, izveidojās jauni signāli, iemeta tevi sastinguma pozīcijā, kas tā arī palika tevī neatrisināta. Tevī iekodējās šie impulsi. Tagad tas ir kaut kur dziļi. Saglabājies kā trauma.

Varbūt, ka tava trauma nav tik daudz saistīta ar zīmēšanu kā tādu (lai gan tas arī var būt), bet tava trauma saistīta ar radošumu. Ar nespēju izpausties radoši, jo tev neapzinātā līmenī radošuma izrādīšana var aktivizēt sajūtas, ka tiksi noraidīts. Tādēļ tu sevi sabotē un atrodi sev nodarbošanos, kurā nav jabūt sevišķi radošam. Kur jāseko vadlīnijām, katra nobīde no tām ir nevēlama. Kas pats par sevi nav nekas sevišķs. Kritiski tas var sākt palikt, kad tu vienā brīdī apzinies, ka esi radošs tips, kas grib brīvību, bet kurš ir apspiedis to.

Kad tu sāc sev uzdot jautājumus, vai viss, ko līdz šim esmu darījis, man rada gandarījumu, un atbilde ir nē. Tomēr tu nezini, ko citu tu vari sākt darīt. Tu domā par iešanu prom no labi apmaksāta darba. Bet apkārtējie tev saka, ka esi stulbs, ejot prom no tādas labas siltas vietiņas. Tu nevari nedz palikt, nedz aiziet.

Tu turpini sevi lauzt. Daži arī salūzt. Dažiem paveicās, un tie atrod un/vai atpazīst sevī tās traumas.

 

Visā šajā konceptā fascinējošais ir tas, kā tā nav tik daudz psiholoģiska problēma, cik tā ir autonomās nervu sistēmas problēma. Miers, uzbudinājums, sastingums ir šie 3 autonomās nervu sistēmas stāvokļi jeb polivagālās teorijas pamats. Par kuru pagājušās nedēļas atradumos jau rakstīju.

Tie darbojas hierarhiski. Tas ir – no sastinguma nākamais līmenis ir uzbudinājums. Un tikai pēc uzbudinājuma nāk miers. Un arī otrādi.

Viscentrālākā un svarīgākā lieta, ko par šo visu atcerēties – mēs īsti nevaram izvēlēties, kā reaģēt uz signāliem!!! Tādēļ mēs nevaram apzināti nonākt vai nenonākt kādā no minētajiem stāvokļiem. Ja esi sastindzis un esi iekļuvis kādā iestrēgušā mentālā stāvoklī, tad tas ir ok. Tas ir normāli. Mēs nevaram ietekmēt apkārtējos apstākļus. Tādēļ nokļūšana kādā emocionālajā stāvoklī nav apspriežama. To saku, jo zinu, ka cilvēkiem ir tendence sevi vainot. Par to var vēl izvērst atsevišķu tematu.

Tas, kas ir mūsu uzdevums – atpazīt šos stāvokļus, vēlams atpazīt tos apstākļus, kas mūs iemet sastingumā vai arī kas mūs sastreso.

Tagad par to, kas tad ir trauma-hacking.

 

Pirmkārt, vienkāršākais ir elpošana. Jo tas ir vispieejamākais veids, kā aktivizēt šo autonomo nervu sistēmu. Un tas, kā saka Wim Hof, ir tiešais veids, kā tu sāc kontrolēt nekontrolējamo nervu sistēmu.

Otrkārt, iztaisno muguru. Jau rakstīju, ka tikai iztaisnojot muguru, tavā ķermenī sāk veidoties serotonīns, kas ir viens no laimes hormoniem, tas aktivizē parasimpatisko nervu sistēmu.

Treškārt, sāc kustēties. Sevišķi svarīgi darīt neērtas lietas. Sāc kaut ko darīt ar neērto roku. Tas pēkšņi sāk iedarbināt neironus, kas ilgstoši stāvējuši dīkā.

Ceturtkārt, sporto, uzdzen pulsu. Tas liek skābeklim plūst uz smadzenēm, tas liek izstrādāt BDNF, neiroepinefrīnu, dopamīnu, endrofīnus u.c. labsajūtas neirotransmiterus.

 

Mastin Kipp programmas kontekstā viņa pieeja ir no diviem posmiem – atpazīt traumas. Likt traumām izšķīst, veidojot jaunus polivagālās nervu sistēmas savienojumus ar jauniem smadzeņu signāliem.

 

Man šis patīk. Un man ir ārkārtīgs gandarījums, ka pasākums RESTARTS, ko organizēju (un par kura programmu vari izlasīt un pieteikties šeit), sākotnēji ir veidots tā, it kā par šo pieeju es būtu studējis jau sen. Taču tagad, šo zinot un atpazīstot, vēl vairāk esmu pievērsis uzmanību šai trauma-hacking, jo šīm traumām, kuras te minēju, pakļauts ir ikviens.

 

 

 

5. GADŽETI. Gudrs spogulis

Šī jau ir otrā reize, kad par gudru spoguli rakstu. Tam ir arī savs iemesls, kādēļ spogulis mani uzrunā. Un kādēļ tas varētu uzrunāt tik ļoti daudzus.

Daudz domājot un samērā daudz arī runājot par dažādiem tehnoloģiskiem biohakinga rīkiem, tad iezīmējas dažas centrālās problēmas.

Tā saucamie gīki un visādu gadžetu entuziasti var aizrauties ar iekārtām, dažādiem aparātiem. Tādiem, kas kaut ko mēra, tādiem, kas kaut ko uztrenē utt., utjp. Ar tiem viss skaidrs. Tie ir smagie lietotāji, tie vienmēr viskautko ir izmēģinājuši.

Tomēr ir vesela virkne cilvēku, kuriem varbūt arī būtu interesanti un nāktu par labu dažādu ierīču lietošana ikdienā, lai sevi uzlabotu, taču viņiem ir grūtības integrēt šo visu ikdienā. Lai tas kļūtu par paradumu.

 

Atslēga šajā visā, pēc maniem novērojumiem, ir radīt ierīces, kuru lietošana neprasa jaunu ieradumu veidošanu vai jaunu savas ikdienas pakārtošanu. Panākumi ierīcēm gaidāmi tad, ja tas nesāpīgi un bez lielas piepūles ir lietojams.

 

Tādēļ labāk ieteikt mērīt pulsu telefonā, nekā nēsāt speciālas ierīces, jo telefons ir visiem. Vai vēl sliktāk, lietot ierīces kaut kā speciāli uzvelkot. Piemēram, asinsspiediena mērītājs. Pavisam slikti ir ar glikometru, jo tur vēl jāiedur pirkstā.

 

Par spoguli runājot, kas ir mans atradums – visi skatās spogulī. Tas, iespējams, ir pats lielākā feedback mehānisma tehnoloģija, kāda jebkad ir izgudrota. Un ir tikai loģiski, ja jau esošu ierīci tu papildini un apbūvē ar papildiespējām. Gan mērīt sevi, gan arī izmantot to kā treneri, kā biedru, kā komunikācijas līdzekli. Es pat teiktu, ka nezin` kādēļ tirgū ir pārāk maz visādu gudro spoguļu. Tieši šī iemesla dēļ.

 

Konkrētais eksemplārs tiešām izskatās kā labs personalizētās pieejas paraugs. Treniņu programma, treneris, atgriezeniskā saite un pat komunikators.

Turklāt glīts priekšmets, ja kaut kādā brīdī tu vēlies tikai saķemmēt matus, uzkrāsot lūpas vai noskūt bārdu.

 

 

 

 

Posted in 5 lietas and tagged , , , .