#157 – 5 atradumi: dzīve izdodas, kad…; Gary Vee un nervu sistēmas trijstūris [no 26.augusta]

1. SPĒLE. Ko jaunu var sadzirdēt Gary Vee teiktajā.

Kurš tad neko nav dzirdējis par Gary Vaynerchuk. Katrs, kurš klausās podkāstus, skatās Youtube un interesējas par lietām aiz okeāna, ir par viņu dzirdējis kaut reizi. Tur, pūstošā kapitālisma centrā – ASV.

Jā, Gary Vaynerchuk ir ekstrēms gadījums. Viņš ir ļoti intesīvs kadrs. Droši vien daudzu skatījumā – polarizējošs.

Viņa pamatfrāze ir hustle hustle hustle. Citiem vārdiem sakot – skrien, ņemies, daries.

Cilvēki mēdz to uztvert pārāk burtiski, un tiem varbūt nedaudz kļūdaini var šķist, ka atbilde un ceļš uz panākumiem ir nemitīga ņemšanās. Stresošana, iešana pāri ‘es nevaru’.

Vēl citi saka, ka viņi pilnībā neatbalsta to, ko Vaynerchuk stāsta. Jo, ja viņi rīkotos tā, kā it kā to sludina Gary, tas atņemtu viņiem laiku, enerģiju, tā būtu skriešana vāveres ritenī.

Gary Vaynerchuk ir cilvēka tips, ar kuru viegli identificēties. Viņa stils ir ļoti viegli uztverams. Kas var vienkārši rosināt sevis sajušanu viņa ādā. Tieši tāpec, vieni pārāk burtiski sāk imitēt, bet citi savukārt ar nelielu riebumu novēršas, jo nejūt sevī to spēku un  resursus darīt kā Gary.

Varbūt nekas no tā, ko aprakstīju, tā nemaz nav.

Pašā sākumā mirklī, kad tikko sākdams savu ceļu, rakstīju blogu utml., es biju viens no tiem, kas tāpat kā mazs bērns grib kļūt par Robinu Hudu. MannGary Vee bilde likās atraktīva. Ļoti spilgta un cerību sniedzoša. Tajā Gary Vee ir meistars.

Mani fascinēja tieši šīs lietas: hastlo un performē, investē un močī sociālajos tīklos.

Tomēr, kā jau tas parasti ir, viena lieta ved pie citām. Gary Vee palika kaut kur tur – atpakaļ. Jo parādījās citas lietas. Vairs nesanāca tik daudz domāt par spridzināšanu Gary Vaynerchuk stilā.

 

Tomēr pats Gary nekur nepazūd. Šad un tad kaut kur viņš joprojām tiek intervēts, kaut kur es viņu pamanu. Kā nekā,ainoteiktu auditorijai Gary Vee ir pieprasītākais spīkeris dažādās konferencēs un pasākumos.

 

Klausoties pavisam nesen, šķiet, interviju BulletProof Radio podkāstā, es jau ar citu attieksmi un citu izpratni klausījos, kas Gary Vee sakāms.

Kopumā tagad dzirdu viņu pilnīgi citādāk. Jā, viņš turpina savu stāsta līniju par ņemšanos un darbošanos. Taču sadzirdu nianses. Sadzirdu, cik viņš patiesībā ir apzināts. Cik dziļi viņš māk reflektēt un sajust sevi.

Man gandrīz vai liekas, ka viņam šo ziņu vajadzētu nest laukā daudz izteiktāk.

Cilvēks, kurš skrien un būvē lielas lietas, pilnībā apzinās, ka tas ir viņa lauks. Nevis tādā izpratnē, ka tas ir lauks, kāds varētu būt vēl arī citiem. Ka citiem būtu kaut kas līdzīgs. Nē, uzsvars ir tieši uz to, ka tas ir viņa, tas ir unikāls lauks.

Gary Vee runā daudz. Kad tik daudz runā, tad parasti sadzird tās lietas, kuras bieži un intensīvi atkārto.

 

Tomēr ieklausoties, var sadzirdēt, ka īstā vērtīgā ziņa ir – klausies sevī, atpazīsti savu lauku. Kļūsti pašpārliecināts, jo tev jāsāk apzināties, ka tavā laukā spēcīgāka neviena nav. Tas arī ir resurss. Tas, ka tur neviena cita nav. Tava unikalitāte slēpjas tajā, ka tu savā laukā darbojies viens. Tajā ne tikai neviens nevarēs iekāpt. Neviens pat tuvu nerādīsies, jo redzēs, cik ļoti tu dominē savā laukā.

 

Gary Vee īstā ziņa, ko saklausu, ir tieši šī. Tā ir kā personalizētā izaugsme. Ej un dari, meklē un atrodi savu lauku. Šāda ziņa gandrīz vārds vārdā sakrīt ar Seth Godin filozofiju. Tikai Seth to stāsta mierīgā un nosvērtā tonī. Nu bet tas tā…

 

Atradums ir 2 teikumi no intervijas. Par šo darbības lauku. Ko citi mēdz dēvēt par spēli. Tajā slēpjas liela dzīves mākslas atbilde. Atbilde ikdienas virspusējībai, skriešanai pēc iznākuma. Ar uzsvaru uz iznākumu. Gary Vee smalki liek uzsvaru uz skriešanu, ko tā arī nosauc – par spēli. Varbūt pat drusku aizejot no pašas skriešanas. Tas ir kā basketbolā. Kad spēlē laukumā, tu šad un tad skrien. Tā paredz spēles būtība. Skriešana pašā spēlē nav skriešana kā tāda. Tu it kā skrien pēc bumbas. Tomēr skrien, jo tāda ir spēle. Tas noņem spriedzi no skriešanas kā tādas stresainuma izpausmes. Uzsvars ir uz pašu spēlēšanu.

Gary saka:  “Being in the game is the victory. Results are just the collateral.”

Būt spēlē ir uzvara. Rezultāti ir blakusefekts.

 

 

2. NERVU SISTĒMA. Polyvagal theory

Jauna aizraušanās. Paredzu, ka uz ilgu laiku. Polyvagal theory. Kuras attīstītājs un autors ir Stephen Porges.

Jumtu rauj nost. Šoreiz tikai īsi ieskicēšu šo teoriju un to, kas tajā ir unikāls.

 

Sākšu ar to, ka Stephen Porges ir tas cilvēks, kurš jau 60-os gados pirmais atklāja sirds ritma variabilitāti/ mainīgumu (HRV). Ja Porges būtu paveicis tikai to, jau tas veselības un biohaker’u pasaulē būtu gana iespaidīgi. Taču viņš ir izvirzījis šo polivagālo teoriju (polyvagal theory). Un, starp citu, vārda daļa ‘vagālā’ attiecināma uz vegus nervs terminu. Vegus nervs jeb zināms arī kā klejotājnervs.

 

Līdz šim nu jau popuļārzinātniski zināmi (un arī es pats esmu daudz par tiem runājis) divi nervu sistēmas stāvokļi – simpātiskā un parasimpātiskā nervu sistēma. Fight/flight jeb cīnies vai bēdz un otrs – rest/digest jeb atpūties vai ēd.

HRV šajā ir liels sakars. Jo katru reizi, kad veic ieelpu, sirds ritms nedaudz paātrinās. Kad izelpo, tad palēninās. Var izmērīt HRV, kas mēra sirds ritmu starp šiem paātrinājumiem un palēninājumiem.

Jo katras ieelpas – izelpas laikā aktivizējas simpātiskā – parasimpātiskā nervu sistēma.

 

Kā izrādās, par ko runā arī Stephen Porges un ko paredz polivagālā teorija – ir vēl trešais stāvoklis. Un tas ir freeze jeb sastingsti!

Lūk, fragments no kāda Promocijas darba psiholoģijas doktora grāda iegūšanai psiholoģijā, kuras autore ir Ilona Krone, kura savukārt citē kādu Eglīti:

“Veģetatīvā jeb autonomā nervu sistēmas daļa inervē asinsrites, elpošanas, gremošanas orgānus, izvadorgānus, dzimumorgānus un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, kā arī regulē vielmaiņu. Funkcijas, ko regulē autonomā nervu sistēma, nevar apzināti izraisīt vai pārtraukt, tā ir pakļauta galvas smadzeņu garozas ietekmei. Izšķir simpātisko un parasimpātisko autonomo nervu sistēmu. Abu daļu iedarbība uz vienu un to pašu orgānu parasti ir pretēja. To dinamiska mijiedarbība nodrošina optimālu visu orgānu darbības saskaņotību un homeostāzi (Eglīte, 2010)”.

 

Starp citu, mūsu visu padevīgais kalps un arī pavēlnieks Google uzrāda, ka vienīgais cilvēks Latvijā, kas kaut ko pieminējis par polivagālo teoriju, ir tā pati Ilona Krone.

 

Tātad šis 3.stāvoklis kā sastingums attiecībā pret pārējiem stāvokļiem ir hierarhiski sakārtots.

Ja uzlūkojam stāvokli – cīnies vai bēdz, tad tajā mūsu asinis un hormonālā sistēma tiek mobilizēta, lai tiktu galā ar briesmām. Ķermenis tiek sagatavots bēgšanai vai cīņai. Domāšanai tur nav vietas. Tas notiek automātiski bez apzinātas gribas iesaistīšanas. Taču, kad situācija kļūst pārāk draudīga, kad nav laika un variantu cīņai vai bēgšanai, tad ķermenis ieiet sastinguma režīmā. Tam ir divi iemesli. Pirmais – var gadīties, ka izliekoties par sastingušu, uzbrucējs, plēsoņa var vai nu padomāt, ka subjekts ir beigts vai vispār nav medījums. Plēsoņa var zaudēt interesi. Tā ir iespēja vispiemērotākajā brīdī atkal pārslēgties atpakaļ uz cīnies-bēdz režīmu, un beigu beigās nozust. Otrs variants – ja gadījumā plēsoņa subjektu jau sāk kost un plēst, ķermenis šajā sastinguma režīmā nejūt sāpes tik izteikti. Varbūt pat nonāk kaut kādā hibernācijas stāvoklī.

Tātad – viss ir tikai par to, lai ķermenis turpinātu pašsaglabāšanās un drošības instinktu.

 

Mums vēlamais stāvoklis ikdienā, protams, ir ēst un atpūsties jeb parasimpātiskās nervu sistēmas aktivizēšana. Kad izjūtam mieru un nosvērtību.

Kas interesanti, šie  stāvokļi evolucionāri ir izveidojušies viens virs otra un darbojas hierarhiski. Tas nozīmē, ka pēc iestrēgšanas un sastingšanas nākamais iespējamais stāvoklis ir cīnies-bēdz. Tikai pēc tam iespējams nonākt ēst-atpūsties stāvoklī.

Turklāt viss notiek automātiski un zemapziņas līmenī. Tas, ko Stephen Porges sauc par neuroception.

 

Šis viss ir būtiski un interesanti arī cilvēka ikdienā, kurā nav lauvu vai lāču. Tieši šī neuroception dēļ, mēs praktiski nekad nevaram kontrolēt to, kā reaģēsim uz kaut kādām dzīves situācijām.

Mēs varam uzcepties, sākt stresot, novērsties, ielīst alā ne ar vienu nerunājot, mēs prokrastinējam, sajūtam apātiju, bezspēku utt., utjp. Tas viss ir polivagālās nervus sistēmas aktivizēšana.

 

Tas, ko varam darīt, ir atpazīt šo teoriju. Uz kaut kādiem ārējiem impulsiem reakciju mainīt nevaram, bet mainīt savu attieksmi pret šīm reakcijām varam. Izprast arī to, kādēļ citi rīkojas un reaģē tā, kā reaģē.

Pamainīt tos ārējos apstākļus, lai tava reakcija arvien vairāk nonāktu tajā virzienā, kādā būtu vēlams.

Trenēt nervu sistēmu arī ir ļoti ieteicams. Caur elpošanu, caur apzinātu diskomforta radīšanu – aukstums, karstums, fiziski treniņi.

 

Pats Stephen Porges lielāko uzsvaru savas nervu sistēmas trenēšanai un sava stāvokļa tuvināšanai zaļajai zonai jeb miera un relaksa stāvoklim liek – caur cilvēku attiecībām.

Viņam (Stephen POrges) ir paveicies, jo viņa sieva ir zinātniece, kas daudz pētījusi t.s. laimes un mīlestības hormonus kā oksiticīns utml. Tādēļ viņa izpratne par šīs trīsstūrveida nervu sistēmas saikni ar hormonālo sistēmu ir ļoti liela.

 

Jāliek punkts šoreiz. Tik vēl noslēgšu ar atziņu. Ka esam bioloģiskas mašīnas, kas samērā nesenos evolūcijas procesos ieguvušas neokorteksu. Ar kura palīdzību varam domāt, analizēt, plānot. Tikai tas arī viss. Praktiski viss pārējais notiek automātiski. Viss, kas moderno cilvēku interesē, viss traucējošais, viss fascinējošais un riebīgais – visu mums nosaka iekšējā bioloģija. Šajā gadījumā – polivagālā nervu sistēma.

 

 

 

 

3. UZDEVUMS. Par panākumiem.

Ja tev vaicātu, kādu tu gribi savu ideālo dzīvi, ko tu atbildētu? Kā tu formulētu savu ideālo ikdienu, savus sasniegumus? Ko tu gribētu no dzīves?

Tas varbūt nav tavs gadījums, lai gan liela varbūtība, ka šis ir arī par tevi.

Proti, atbilde uz augstākminētajiem jautājumiem ļoti bieži ir – kādas lietas negribētu savā dzīvē. Un tas arī saprotams. Ka ir grūti zināt, ko gribi, jo ja tev tā nav un nav nekad bijis, tad tu nezini, vai tas ir tas, kas tev vajadzīgs. Taču ar lielu drošību vari teikt, ko negribi. Tev tas ir bijis un nav jāzīlē.

Tāpēc arī fokuss ir uz to, ko nevēlies, lai tava dzīve būtu forša. Tas ir loģiski.

Vienīgi ar to ir tāda problēma, ka tikt vaļā  no kaut kā, pat ja tās ir noteikta veida problēmas, nozīmē tikpat lielas neskaidrības. Varētu pat teikt, ka kaut kā noņemšana ir monētas otra puse kaut kā pielikšanai.

Piemēram, mana dzīve būtu laba, ja būtu drusku mazāk stresa, ja man nebūtu tik daudz jādomā par finansēm, ja man nebūtu riepas uz vēdera, ja Latvijā nebūtu tik garas ziemas un tajās nebūtu tik auksti.

Un tagad šādi teoretizēt var daudz un dikti, bet kā reāli praksē nedarīt šo?

Atbilde ir – trenētie otru monētas pusi. Tas ir, lūk, šāds uzdevums.

Kaut vai uz lapas saraksti, sakopē, izprintē sakopētu teikuma sākumu: “Mana dzīve ir izdevusies tad, kad…____”

Un saraksti, kas ir jau līdz šim esošie priekšnosacījumi, mirkļi un situācijas, apstākļi un tava apzināta darbība, kuru tu jau tagad ierindotu kategorijā – līdzšinējie panākumi un izdošanās.

 

Tāpat kā ar gribēšanu bez iemesla (mentālais modelis, par ko jau rakstīju šeit), tāpat arī atpazīt lietas, kuras tevi jau tagad padara par ļoti veiksmīgu un laimīgu. Vienkārši, kuru ir maz un kurām par maz tiek veltīta uzmanība. Jātrenējas atpazīt šīs lietas.

Kad daudzi kā iestrēguši dzīvē stāsta, ka viņi nevar atrast interesantas lietas, ko darīt, nav dzīves lielāka mērķa, tad izklausās, it kā viņi meklētu kaut ko tur ārā. Kad patiesībā jāmeklē ir sevī. Atpazīt esošās lietas un veicināt tās. Likt lielāku uzsvaru uz tām. Tā teikt – mums viss jau ir dots, lai būtu pilnvērtīgi un varbūt pat laimīgi. Par to laimīgumu neesmu drošs, vai ar šo mēs katrs nesaprotam ko citu un ejam uz to, kā nemaz īsti nav.

Par to arī lielā mērā būs RESTARTS-2 3 dienu pasākums.

 

Taču, ko saki par šādu uzdevumu? Par šādu treniņu?

 

 

4. ATKARĪBA-BĒGŠANA. No interneta.

Bloomberg viedokļa paudējs. Tas, kuru mēdz dēvēt par kolumnistu jeb sleju rakstītāju Noah Smith. Profesija vai nodarbošanās, ar kādu labprāt nodarbotos arī es. Daļēji jau ar saviem 5 atradumiem rakstu iknedēļas sleju par 5 lietām. Dažiem patīk…!

Bet ko nu es par sevi.

Tātad, šis Noah Smith ir autors kādam tviterī ļoti populāram citātam.

“15 years ago, the internet was an escape from the real world. Now, the real world is an escape from the internet.”

Tulkojums: “Pirms 15gadiem internets bija bēgšana no reālās dzīves. Tagad reālā dzīve ir bēgšana no interneta.”

Nekas daudz nav jāskaidro. Tikai viena piebilde – ejam laukā, ejam basām kājām pa zālienu, pa smiltīm (vēl ir silti), peldamies, ejam mežā, sarunājamies ar savu ģimeni, līdzcilvēkiem, paguļam un lai ir, ko ierakstīt uzdevumā ‘mana dzīve ir izdevusies tad, kad…____’

 

 

5. MŪZIKA. Imants Kalniņš un Nora Bumbiere – Dūdieviņš

Šo rindu lasītājs ar 99% garantiju jebkad agrāk būs dzirdējis Imanta Kalniņa dziesmu “Dūdieviņš”. Tāpēc atradums šis nekādi nevar būt jaunumu kategorijā. Tomēr gribētos to uztvert kā atradumu.

Jā, šī ir skaista dziesma. Jā, to kā skaistu biju uztvēris jau arī senāk. Tikai nekad nebiju dziļāk, vai pareizāk sakot, rūpīgāk ieklausījies. Parasti mūziku klausās kā vienu veselumu. Tā tas arī ir domāts.

Un, ja kādreiz arī iedziļinās vairāk, tad vārdi un dziesmu teksti pelna lielāku uzmanību.

 

Šoreiz lūgums paklausīties basa ģitāras spēli un bungas. Imants Kalniņš parasti diezgan labi un virtuozi pieiet sintezatoram. Taču šai dziesmai ritms un bīts ir pasaules klases. Ja iedomājamies, ka šī dziesma ir 1967. gada produkts, turklāt radusies PSRS…

 

Agrāk ļoti daudz klausījos Hamburgas čaļu radītas Dancefloor Jazz kompilācijas. Ar nosaukumu “Mojo Club Presents Dancefloor Jazz”, kas nodēvēts par godu tāda paša nosaukuma klubam uz slavenās Reeperbahnstrasse ar numuru 1.

Mūzika, kurā pārsvarā bija 60., 70. gadu ASV lounge, jazz un viegla deju mūzika no tiem tālajiem gadiem.

Paraugam ielieku divus riktīgi labus gabalus, kas man vēl no 90. gadiem ir spilgtā atmiņā.

Lūk, šis – Della Reese I Got The Blues

un – The London Jazz Four – Things we said today

vai arī  – Johnny Hallyday – Noir c’est noir

 

Dūdieviņš pilnīgi un totāli atbilst modernajam skanējumam, lai ietilptu jebkurā no Mojo Club kompilācijām. Un vispār, pasaules līmeņa skanējums. Tāds, kuru būtu liels gods stādīt priekšā lielajiem mūzikas cienītājiem. Arī tādiem, kuri ņem un izmanto semplus no skaņdarbiem savos mūsdienu popmūzikas gabalos. Un kuriem jau sen ir apnicis ņemt vienus un tos pašus semplus.

 

[Atkāpei – sempli ir muzikāli fragmenti, kurus mūziķi izmanto savu muzikālo skaņdarbu radīšanai. Pirmais, kas nāk prātā ir Puff Daddy – I’ll be missing You. Kas izmanto Stinga un The Police – Every Breath You Take]

 

Lai vai kā, dziesma, iedziļinoties pārsteidz no jauna. Kā tur parasti radioskonto saka – pagriez skaļāk un dziedi līdzi!

 

 

 

Posted in 5 lietas, Uzlabo sevi.