#156 – 5 atradumi: spēka dziesmas, vienā līmenī ar omāriem un gatavs dzīvei [no 19. augusta]

1. ILGDZĪVOŠANA. Ja neesi atradis iemeslus, par ko tu būtu gatavs mirt, tu neesi gatavs dzīvot.

Ak, cik bieži ilgdzīvošanas temats nonāk nelielā strupceļā. Katrreiz, kad kāds paziņo, ka šāds uzstādījums viņu neinteresē.

Ir vieni, kas par ilgumu kā tādu nedomā vispār. Tie dzīvo nost. Kas ir ok. Taču atrodas arī tādi, kuri aktīvi noliedz jebkādu interesi par dzīvošanu ilgi.

Parasti grūtības sākas tad, kad šie ilgdzīvošanas noliedzēji nevar nosaukt vecumu, līdz kuram dzīvot būtu ok.

Daļa problēmas tiek saskatītas tajā, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri dzīvo relatīvi ilgi, bet ne pārāk atraktīvas dzīves. Veci sakņupuši vecīši, kas knapi staigā, īsti nesaprazdami, kurš gads ir kalendārā – jā, tāda dzīve ir mizerabla. Taču daudzi tā vai līdzīgi dzīvo arī stipri agrāk. Vēl savos 60 un 70 gados. Cilvēki saslimst ar Alcheimeru arvien biežāk, iedzīvojas artrītos un visādos diabētos. Diemžēl tas notiek arī krietni pirms 100 gadu tuvošanās.

Man kaimiņos dzīvo kāds precēts pāris. Gados, taču ne pārāk veci. Vīram – jau krietni progresējis Alcheimers. Un līdz 100 gadiem viņam vēl kā līdz Marsam. Tā kā tam nav nekāda sakara ar gadu skaitu.

Ir saprotams, ka cilvēks negrib dzīvot mizerablu dzīvi, turklāt tādu vēl paildzināt. Loģiski. Un te arī parādās tā domāšanas kļūda (vismaz no manas perspektīvas raugoties). Ilgdzīvošanas stāsts ir par to, kas būtu jādara, lai šāds uzstādījums, piemēram, dzīvot līdz 100 vai 120 gadiem, vispār būtu iespējams.

Kad tu identificē šīs lietas, tad viss fokuss ir uz tām. Tev tās visas jāsāk darīt. Priekšnosacījums ilgai un ne mokošai dzīvei – sākt darīt darbības, lietas un aktivitātes, kuras vispār šādu ilgdzīvošanu padarītu iespējamu. To, ka beigās tu tik un tā nebūsi uz gultas un nevarēsi pat uz tualeti aiziet, garantēt nevar. Taču, ja neko nesāksi darīt, tad varbūtība, ka tā notiks, ir krietni vien lielāka.

Tas, kas man palīdz visas šīs lietas darīt un ievērot, daudz vairāk nekā lielajam vairumam, ir tieši šis uzstādījums par to, ka es vēlos dzīvot ilgi. Līdz 120 gadiem, piemēram. Tas ir kā vīzija. Tas pat nav mērķis.

Nevaru saprast, vai tā ir mana vislielākā vīzija. Drīzāk jau, nē. Varbūt jā. Es to pat nosauktu par instrumentālo mērķi. (Te rakstīju par to, kas ir instrumentālie mērķi.)

Ar kura palīdzību varu sākt darīt sev vērtīgas lietas, stāstīt par tām citiem, dalīties un iedvesmot uz darbošanos. Līdz šim pa kādai cilvēku čupiņai ir tam līdzi pavilkušies. Un esmu drošs, ka šiem dažiem ir izveidojušies savi instrumentālie mērķi. Savas vīzijas, kā bagātināt gan savu, gan apkārtējo dzīves.

 

Tieši par šo ir atradums. Izvilkums, īss fragments no Martin Luther King runas. Par kuras esamību uzzināju no Tim Ferriss podkāsta, kurā viņš intervē fantastisku cilvēku, 80 gadīgu bijušo ASV olimpiskās izlases basketbola treneri George Raveling.

“Ja neesi atradis iemeslus, par ko tu būtu gatavs mirt, tu neesi gatavs dzīvot.”

 

Šis 80 gadus vecais vīrs vēl vairāk iedvesmo ilgdzīvošanai. Jo viņš pilnīgi noteikti savu nākotni redz lielāku nekā pagātni.

Un par šo jau arī ir tas ilgdzīvošanas stāsts – darīt visu, lai nākotne būtu lielāka nekā pagātne.

 

 

 

2.TIME OUT. Kad tavā prioritāšu sarakstā nav ielikta sevis saudzēšana, izgulēšanās, nesteidzīga ēdiena pagatavošana…

Vai esi kādreiz bijis/-usi slims/-a? Tā smagāk, kad pilnīgi noteikti jāpaliek mājās. Kad pilnīgi noteikti tu nevari neko darīt, izņemot gulēt gultā un smagi justies.

Man ir bijis. Paldies dievam, jau labu laiku atpakaļ.

Atceries, kādas ir sajūtas? Ir tāds Joe Polish teiciens. Par veselību. Tam, kuram tā ir, ir 1000 vēlēšanās, kam tās nav, ir tikai viena.

Tikko tikai atskārtu, ka šis atradums ir tiešs turpinājums iepriekšējai tēmai par ilgdzīvošanu.

Paradoksāli – retais grib dzīvot ilgi, jo tas nozīmē mokošus pēdējos dzīves gadus, tomēr šodienu un ikdienu dzīvo tā, lai maksimāli garantētu šos mizerablos gadus.

Daudziem tas notiks tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, tas ir pārāk tālu. Ar to identificēties, lai tas rezonē, ir grūti. Labi, lai tā būtu. Bet par slimošanu – tā bieži vien ir tikai dažu mēnešu vai pat nedēļu attālumā. Tik un tā tik daudzi nepievērš uzmanību savam dzīvesveidam. Ai, jāskrien, jādara, jāņemas. Nav laika, nav vaļas. Tur vēl šis un tur vēl tas. Kapā izgulēsies utml.

Paņemt pauzi ne tikai 1 nedēļu pusgada laikā, kā atvaļinājumu. Paņemt pauzi vajag iemācīties katru dienu.

Ja tu neiepauzē tagad, padarot to par ikdienas praksi, tad būsi spiests paņemt pauzi pret savu gribu. Kad attapsies ar lielu temperatūru, dullu galvu un ārsta receptēm. Gripa vai smaga saaukstēšanās būs vēl tikai, ja paveiksies.

Par hronisko stresu, veģetatīvo distoniju, izdegšanas sindromu vai pat smagu depresiju neviens nedomā.

 

Kad tev starp prioritātēm sarakstā nav ielikta sevis saudzēšana, izgulēšanās, nesteidzīga ēdiena pagatavošana, sarunas ar savas ģimenes locekļiem. Biohaking pieeja dzīvei. Ja tam tev nav laika, tad tikai laimīgas sakritības dēļ tev nedraud slimības gulta.

 

Saslimt cilvēks var arī dzīvojot mierīgi un nestresojot. Tāds risks pastāv. Tomēr tas simtkārtīgi pieaug, ja tu streso un neatvēli laiku mieram un atpūtai.

 

Noslēgumā neliels uzskatāms piemērs. Ja es zinu, ka man jābūt produktīvam un man ir maz laika darīt lietas, kuras jādara, tad produktivitātes un efektivitātes rīks numur viens – diendusa 25 minūtes.

 

Kā viens biohakers reiz teica par mācīšanos naktī, gatavojoties eksāmeniem – es labāk nemācos naktī, bet izguļos un saņemu 5 (10 baļļu sistēmā), nekā mācos naktī, neizguļos un arī saņemu 5.

 

 

3. RADINIEKI. Cilvēki un omāri bija viens un tas pats. Pirms 350 miljoniem gadu.

Cik daudz tu zini par omāriem? Vai zināji, ka mums ar tiem ir kas kopīgs? Proti, mums ar omāriem ir līdzīga endokrīnā sistēma attiecībā uz dopamīnu un seratonīnu.

Smieklīgi, bet arī omāriem var būt depresija. Tā kā kopumā tie  ir daudz vienkāršāki organismi nekā cilvēki, tad pētīt to depresijas izpausmes un visu par/ap šo slimību ir samērā vienkārši.

(Līdz šim mums ir zināms, ka potenciāli depresijas galvenie izraisītāji ir traucētie serotonīna mehānismi.)

 

Šo sakarību starp omāriem un cilvēkiem serotonīna kontekstā pirmo reizi dzirdēju no Jordan Peterson. Pamatdoma ir šāda – lai arī cilvēki evolucionāri no omāriem aizgājuši pa citu ceļu, tiek lēsts, ka pirms 350 miljoniem gadu mums, tāpat kā omāriem, sabiedrībā valda līdzvērtīgi bioķīmiskie mehānismi.

 

Omāru dzīvē šad un tad pienāk pārošanās laiks. Tas, kurš tēviņš tiks pie mātītes, ir atkarīgs no omāra spēka pārākuma. Viens izrādās spēcīgāks, otrs atkāpjas. Uzvarētājam tiek balva. Interesanti kļūst, kad zaudētājiem tiek injicēts serotonīns jeb zinātniski 5-hydroxytryptamine (5HT).

Tad omārs atkal sajūt sevī dziņu izslieties, demonstrēt savu pārākumu. Un pat iesaistīties cīņā. Tas nedod reālas fiziskas, bet gan mānīgas fiziskas priekšrocības. Te pētījums par šo.

 

Tas viss mums sniedz divas pamatatziņas:

1/ neskatoties uz cilvēka apziņu, attīstības un prāta kapacitāti, mūsu fundamentālie eksistences mehānismi nav tikuši nekur diži tālāk par tiem, kādi ir omāriem;

2/ šī izsliešanās pēc serotonīna devas darbojas abos virzienos – ja izslejas pirms tam, var novērot serotonīna līmeņa pieaugumu, kas nozīmē, ka ‘fake it till you make it’  ir ar bioķīmisku pamatojumu. Pie pirmajām grūtībām, pie depresīva noskaņojuma ir vērts sākt ar visvienkāršāko muguras iztaisnošanas vingrinājumu.

 

Šīs abas atziņas ir kā pierādījums tam, ka mēs daudz vairāk esam bio-ķīmiskas mašīnas, kuru darbība ir ļoti atkarīga no tā, kāds motors ir tajā. Nevis no tā, ko varam izdomāt ar prātu.

Tieši tādēļ manā uztverē vēl jo vairāk pieaug nozīme tai dzīves pieejai, kāda tā redzama caur biohaking prizmu.

Tāpēc mērķu un dzīves piepildījuma sasniegšana padosies daudz vienkāršāk, pielietojot instrumentu izmantošanas ideju. Tas, par ko jau esmu rakstījis, stāstījis un nu jau arī 2. reizi likšu priekšā – RESTARTS #2 pasākumā no 5. līdz 7. oktobrim.

 

 

 

4. SOCIĀLO TĪKLU ATKARĪBA. Zems apziņas un apzinātības līmenis.

Jūtu, ka lienu iekšā negatīvajā cilpā. Ik pa laikam sāku izjust savu atkarību no sociālajiem tīkliem. Nē, bez pārspīlējuma. Nekas dramatisks. Tomēr tāpat kā ar saldumu ēšanu, pat ja neesi resns, tu zini, ka tik un tā nevajadzētu aizrauties.

Kas vēl stulbāk – šī atkarība ir tīri pēc sirsniņām un like’iem. Tas mani patiesībā uztrauc ne tik daudz tādēļ, ka šāda atkarība iznieko laiku. Tas arī ir slikti. Taču daudz vairāk uztrauc, ka tas pats par sevi liecina par ļoti zemu apziņas līmeni. Līdz kuram tu degradējies ar šādām atkarībām. Tu dod iespēju un vaļu iedarbināt savas reptiļa smadzenes. Visprimitīvāko smadzeņu aktivizācija. Amygdala – primitīvs, un arī ļoti noderīgs cilvēka smadzeņu mehānisms. Tas primāri atbild par vienu vienīgo lietu. Tas konstanti darbojas vienā līmenī un atbild uz jautājumu – vai šis palīdz IZDZĪVOŠANAI vai nepalīdz. Duāla pieeja. JĀ vai NĒ.

Katrs no mums zina, ka dzīvē visu var reducēt līdz šādam JĀ vai NĒ līmenim. Tomēr ikdiena un dzīve mikro līmenī ir daudz niansētāka. Daudz kas atrodas uz spektra, kurā viennozīmīgs jā vai nē nav iespējams. Daudzi eksistenciāli un morāles jautājumi ir apspriežami, pārrunājami. Lietas, koncepti un idejas bieži vien ir kā gumijas, kuras var staipīt. Un katra šāda staipīšana ir ar samērā augstām apziņas līmeņa prasībām.

Emocijas un izjūtas, kad risinās kādi notikumi – labi vai slikti (kas pats par sevi jau ir grūti definējami), māksla, mūzika, literatūra.

Piemēram, 400 lpp. garš romāns, kuru tu lasi. Var jau atbildēt, vai tev tā grāmata patīk. Taču par 400 lappušu biezu grāmatu un stāstiem tajā nevar viennozīmīgi pateikt – jā vai nē.

 

Tagad atpakaļ pie sociālajiem tīkliem. Diemžēl atkarības problēma ir tieši like. Atvērt Instagram, lai atkal apskatītos, cik sirsniņas ir pienākušas klāt. Tas ir primitīvs apzinātības līmenis. Un kā jau teicu, nav runa par laika izšķērdēšanas problēmu. Lai gan šis aspekts arī ir būtisks. Runa ir par to, ka tu konstanti darbojies zemā līmenī. Pats pat nenojaut, cik daudz vaļas dod savām reptiļa smadzenēm. Un domāt un cerēt, ka aizverot instagramu ciet, tu vari mierīgi pārslēgties atpakaļ uz augstāku apziņas līmeni – tas labākajā gadījumā ir naivi.

 

Ja vēlies būt augsta līmeņa cilvēks, profesionālis, ar attīstītu emocionālo un garīgo pasauli, intelektuāli bagāts un spējīgs – tad tev ir jāsamazina laiks, cik tu atrodies zemā apziņas līmenī. Tāda ir tā atziņa.

Kura šoreiz nāk no Neurohacker Collective podkāsta intervijas ar Michael Gelb.

 

 

 

5. SKAŅA. Spēka dziesmas.

Biju ciemos pie vienas ļoti labas paziņas. Sarunājāmies atvērtā tipa viesistabā-virtuvē. Kamēr tur pat uz dīvāna diendusu gulēja 3 gadīgā meitenīte. Lai viņai netraucētu mūsu sarunas un citi apkārtējie trokšņi, skanēja radio. Tā ir tipiska lieta. Esmu tā darījis arī ar saviem bērniem.

Tad vienā brīdī paziņa nolēma uzlikt kādu disku, kuru viņa klausoties vai ļaujot tam skanēt fonā samērā bieži.

Šis CD izrādījās latviešu mūzika ar nosaukumu “Spēka dziesmas”. Diskam līdzi nāk grāmata, kurā publicēti tautas dziesmu vārdi ar interpretācijām un tulkojumiem – ko šie vārdi nozīmē. Lai saprastu, kādās metaforās šie dziesmu vārdi ir domāti un kāds spēks tajos ielikts.

Neiedziļinājos šajā aspektā, jo mums todien sarunas bija interesantas un aizraujošas. Tomēr mūziku gan saklausīju. Un sajutu spēku tais dziesmās.

Šobrīd esmu uzlicis fonā, un, šīs rindas rakstīdams, klausos. Kaut kas maģisks notiek. Jūtu sevī ieplūstam spēku. Maģiski. Pat ja tās ir tikai manas iedomas (par ko šaubos un par ko pārliecināti noteikti ir arī visi tie, kuri jau labu laiku ir atklājuši šo mūziku un filozofiju).

Un pat ja tās ir tikai manas iedomas, bet man tas darbojas, tad es esmu gatavs ar šādām iedomām dzīvot kaut katru dienu, ja tās man dod spēku.

Ja gribi spēku arī sev, tad izmēģināšanas investīcija tev ir tik neliela – atver Youtube, un noklausies kaut vai tikai vienu šo dziesmu!

Posted in 5 lietas.