#155 – 5 atradumi: draugu ceļojums, ievilkt klausītāju izziņas procesā un krāt rītus [no 12.augusta]

1. DRAUGI. Ar draugiem braukt ceļojumā

Nesen bija lieli notikumi.

Mēs ar draugiem bijām svinēt savas 40 gadu jubilejas Gruzijā. Pareizāk sakot, mēs nolēmām, ka nesvinēsim, bet paceļosim.

Daudzi esam kopā jau no bērnības – draugi, kuri visi dzimuši 1978. gadā.

Pēdējo 10 – 15 gadu laikā visi kopā nebijām savākušies nevienā pasākumā. Šad un tad daži no mums uzturam kontaktus, taču nekas vairāk.

Tāpēc bija neliels satraukums par to, cik ļoti varēsim izbaudīt 7 dienas kopā. Jo intereses un dzīves gājumi izveidojušies mums dažādi. Man likās, ka radīsies daudz konfliktu un domstarpību. Ne par ko nevarēs vienoties. Kur braukt, ko darīt, ko ēst, kur palikt.

Nekā tamlīdzīga! Gluži pretēji. Mēs visi no ceļojuma atbraucām restartēti. Galvenokārt, tādēļ, ka atkal spējām savienoties. Katrs no mums redzēja, cik vērtīgi un svarīgi ir būt visiem kopā.

 

Šo visu rakstu no savas perspektīvas. Tas ir tas, kā to visu sajutu es.

Šķiet, būtisks aspekts šim ir arī dažas no ārpuses definētas lietas. Kad citiem pastāstīju, ka mums te tāda lieta – braucam ceļojumā, tad praktiski visi citi to uztvēra ar ļoti lielu pārsteigumu, ka vispār kaut kas tāds var notikt. Kā var nojaust, tas tāds retums. Tieši šī it kā tāda neliela skaudība, pozitīvā ziņā, dod milzu apstiprinājumu tam, ka mūsu izvēle braukt ir bijusi izcila. Tas, ka šādas lietas ir retums, dod tikai lielāku tā visa vērtības apzināšanos.

 

Šķiet, ka katrs, kas no mums bija šai braucienā, to zina, un tādēļ viss gāja tik gludi. Patiešām, apbrīnojami.

 

Noslēgumā galvenā atziņa, ar kuru gribēju padalīties – attiecības ar cilvēkiem ir lielākā vērtība, kāda vien var būt.

Tādēļ nozīmīga ir ikviena cilvēka iepazīšana, arī to, kuri, lasot šos atradumus, dažkārt man atraksta utml. Pat, ja uzreiz nesākam draudzēties ar ģimenēm. Viss ir sācies, un mēs nezinām, cik dziļi sajūtās un piedzīvojumos tas var aizvest.

 

Šis aspekts ir samērā maz apskatīts mani interesējošajā biohaking jomā.

Jūtu, ka no biohaking un rīku viedokļa vēlos arvien dziļāk iet iekšā sociālajā un attiecību aspektā. Mūsdienu modernajā tehnoloģiju laikmetā, šķiet, šis aspekts, blakus miegam, ir līdz galam nenovērtēts.

 

 

2. EVOLŪCIJA. Esam evolucionējuši trūkumā

Šo jau maļu un maļu. Cauru dienu, cauru nakti. Pārspīlēju, protams. Taču sajūta ir, ka atkal un atkal runāju par vienu un to pašu.

Var jau būt, ka tikai man šādi liekas. Jo par šo tematu runāju semināros, pasākumos, ar cilvēkiem privāti un individuāli.

Šo kā jaunumu pasniedzu tādēļ, ka man iepatikās kā vienā podkāstā mūsdienu cilvēka trauslums un vājums aprakstīts vienā teikumā.

“Esam evolucionējuši trūkumā, bet šobrīd dzīvojam pārbagātībā.”

Iedomājies, ja tu ar slotu sāktu rakt bedri, vai ar lāpstu slaucīt grīdu. Vai vēl labāk, ja to sāktu darīt tavs bērns. Kas ir pirmais, ko tu viņam teiktu? Droši vien, ka lāpsta domāta rakšanai, nevis grīdas slaucīšanai.

Kā nākamo tu droši vien viņam iedotu slotu, parādītu, kā tā jālieto, kā arī parādītu, ko dara un kā izmanto lāpstu. Bērns piefiksētu to un visdrīzākais nekad vairs nepieļautu šādu kļūdu.

 

Tieši tāpat jāuztver atziņa, ka esam evolucionējuši, lai konstanti būtu diskomfortā. Badā, aukstumā, staigāt basām kājām pa nelīdzenām virsmām, gulēt uz cieta. Ik pa brīdim svīst. Un tā tālāk.

Šādi esam evolucionējuši desmitiem gadu tūkstošus. Mūsu ķermeņi un organismi tam ir pielāgoti. Varbūt pat ne tikai pielāgoti, bet patiesi labi jūtas šādos apstākļos.

Starp citu, galvenie nāves iemesli paleolīta laikmeta cilvēkam bijušas traumas, infekcijas brūcēs un liela zīdaiņu mirstība. Ja tu nesatraumējies, tad varēji dzīvot ilgi. Par ko liecina arheoloģiskie un antropoloģiskie pētījumi.

 

Pārbagātība, par kuru es šeit runāju, ir visapkārt. Ledusskapji un supermārketi, radiatori un kažoki, automašīnas un lifti. Tas viss ir uz palikšanu. Mēs no tā neatteiksimies. Mums tas viss ir tieši tādēļ, ka alu laikmeta cilvēks par to varēja tikai sapņot. Mums nepatīk būt diskomfortā. Salt un svīst, būt badā un daudz staigāt. Tas viss mums nepatīk. Tieši šīs lietas mēs visvairāk esam izslēguši no savas ikdienas, taču tagad mēs zinām, ka tas mums ir vajadzīgs. Tieši tāpēc mums pēc iespējas jāmeklē mākslīgi veidi, kā to veicināt.

Mēs ļoti lokālā līmenī zinām, ka sportošana, fiziskas aktivitātes ir nepieciešamas, vai ka mazāk ēst ir ļoti svarīgi. Un viens otrs no mums to arī darām. Tomēr tas būtu jāsaprot globālā līmenī. Ka tāda ir prasība visai cilvēcei.

Tas būtu tāpat kā skolas un izglītības ceļš primāri sākas ar lasīt mācīšanu. Lasīt ir numur viens.

Šāda atziņa, ka svīst un salt, šad tad neēst un ik pa brīdim izmantot fizisko spēku katru dienu, ir tik pat svarīga IKVIENAM.

Ar to būtu jāsāk katra bērnudārznieka izglītība. Tas būtu tas pats, kas bērnam mācīt lasīt.

 

 

 

3. KREISIE. Sociālisti un komunisti no Džordža Orvela

Šobrīd no ASV var dzirdēt briesmīgus stāstus. Par radikāli kreisi noskaņotiem cilvēkiem, kuri apdraud visu to, par ko iestājas demokrātija, liberālisms un brīvība. Sākot ar to, ka tu nedrīksti runāt par daudziem tematiem, beidzot ar to, ka šis viss aktivizē labēji radikāli noskaņotus cilvēkus. Kuri par atbildi konkrēti rīkojas un ievēl, piemēram, Trampu. Vai nobalso par BREXIT.

Kanādas likums C16 par personu vietniekvārdu un transseksuāļu uzrunāšanas formu ir vēl viens piemērs. Vesela feministu divīzija jeb hardcore sieviešu tiesību aizstāvji. Šajā intervijā diezgan labi var redzēt, kā tas notiek. Konstanti tiek piedēvētas lietas un apstākļi, pilnīgi ignorējot argumentus, kritērijus un ļoti svarīgus apstākļus, kāpēc ir tā, kā ir. Protams, nenoniecinot arī dažas ļaunprātības un arī labējo ekstrēmistu spēku rīcību – objektīvu rasismu un diskrimināciju. Kas arī pasaulē netrūkst.

Problēmas pārsvarā ir tad, kad cilvēkiem tiek liegtas sarunas un diskusijas par šiem tematiem, tos nosaucot par tabu.

No kreisajiem, sociālistiem un komunistiem bīstamākais ir tieši tas, ka spējīgiem un ar saprātīgiem argumentiem apveltītiem cilvēkiem tiek liegtas iespējas izteikties. Un tas jau ir par vārda brīvību.

Latvijā arī ir novērojams kas līdzīgs. Nesaku, ka šie cilvēki tīrā veidā ir kreisie. Taču mehānismi ir visai līdzīgi.

Nomelnošana, citu personu iekļaušana vienā ‘melnajā’ sarakstā ar objektīvi to pelnījušiem cilvēkiem. Visi šie mehānismi tiek izmantoti. Pats esmu bijis tādā.

Piemēram, labs piemērs ir, kad tevi, kurš kritizē tradicionālo uztura piramīdu, ieliek vienā kaudzē ar astrologiem un zīlniekiem. Uz lasītāju, klausītāju tas atstāj vienāda veida efektu.

Tādēļ jau arī tik daudzi spējīgi cilvēki baidās runāt un atklāti paust savu viedokli. Jo baidās, ka armija ar kreisajiem nomelnos. Ir Latvijā tāda brigāde. Kura nesen manis rīkotu pasākumu ielika vienā sarakstā ar šarlatāniem.

Man uz šo ir bieza āda. Es pat pasmejos. Taču pazīstu daudzus, kuri šādas lietas neuztver tik atvērti un brīvi kā es. Tas patiešām traucē. Taču pats galvenais, ka ilgtermiņā tas apdraud demokrātiju, suverenitāti. Un tā pazūd daudz ātrāk un spēcīgāk, nekā varētu likties. Ja šādi gadījumi pasaules vēsturē nebūtu notikuši, tad uztraukumiem nebūtu pamata.

Padomā, kā tā varēja notikt, ka nacionālsociālisti jeb hitleristi nonāca pie varas. Par kuriem smējās un neņēma par pilnu.

Vai komunisti Krievijā un Ķīnā.

 

Un te nu arī nonāku pie atraduma frāzes no Džordža Orvela, kurš diezgan precīzi vienā īsā frāzē apkopojis to, par ko tad iestājas kreisie. Ko svarīgi atcerēties: Viņi nemīl nabagos. Viņi vienkārši pārāk ienīst bagātos.

 

 

 

 

4. STĀSTA STĀSTĪŠANA. Stāstīt stāstu ir ievilkt klausītāju izziņas procesā.

Vai, piemēram, LU filoloģijas fakultātē vai kādā citā mācību iestādē Latvijā ir lekciju kurss, seminārs vai kas tamlīdzīgs, kur atsevišķi mācītu stāstu stāstīšanas mehāniku, tehniku, pieejas un paņēmienus? Kur analizētu stāstu stāstīšanas piemērus literatūrā, publiskajās runās, filmās?

Šis nav retorisks jautājums. Es patiešām labprāt apmeklētu šādu kursu.

Es savulaik apmeklēju Viktora Freiberga filmu analīzes lekcijas. Tolaik par stāstu stāstīšanu kā svarīgu aspektu nedomāju. Tas bija vienkārši interesanti. Pieļauju, ka ar manām šī brīža zināšanām un pieeju šis būtu bijis ļoti svarīgs un noderīgs kurss.

Šobrīd izmantoju internetu, podkāstus kā rīkus, ar kuru palīdzību apgūt stāstu stāstīšanu.

Kā jau esmu rakstījis iepriekš, stāsti un tiešā kontekstā mārketings ir ārkārtīgi svarīgi ikvienam cilvēkam labākai un piepildītākai dzīvei.

 

Šis bija atkāpei jeb ievadam.

Atradums ir pieejas un paradigmas maiņa kā vispār jāpieiet stāstu stāstīšanai. Proti, stāsts ir eksplorācija, izzināšana. Stāsta veidošana nav tik daudz par savas dzīves notikumu atsaukšanu atmiņā un dalīšanos ar tiem. Tas ir daudz vairāk par to, kā caur šo atsaukšanu atmiņā un dalīšanos izzināt sevi, meklēt un atrast sevi. Tas ir par to, kā tu caur stāstīšanu mēģini nevis uzzināt par to, ko jau zini, bet uzzināt, ko tu nezini. Un šajā izziņas procesā tavs uzdevums ir iesaistīt vai pat ievilkt klausītāju.

Man ir milzīgs gandarījums par saviem atradumiem. Tīri intuitīvi, esmu šo projektu sācis, vadoties tieši pēc šīs taktikas. Neapzināti. Esmu rakstījis par lietām, kuras man ir jaunums. Pašā rakstīšanas procesā es meklēju un dažreiz atrodu sev jaunus dziļumus. Nepretendēju ne uz kādu plašo intelektu. Taču izzināšana notiek tieši rakstot.

Kad atradumu piefiksēju, tad tikai nolemju, ka tas ir pirmais impulss, kas rada aizrautības sajūtas. Īstais izziņas ceļojums sākas tad, kad jau sāku visu formulēt un pierakstīt.

Iespējams, ka šī eksplorēšana arī ir tā, kas tev, lasītāj, arī patīk. Lai arī maniem atradumiem nav klasiskās stāsta struktūras, tie spēj sevī ievilkt tādēļ, ka lasītājs piedalās izziņas procesā.

Katrs burts, kuru uz klaviatūras uzspiežu, katrs vārds un teikums, kas šādi uzrakstās, nav plānots. Tas ir tīrs meklēšanas process. Arheoloģisks izraktenis. Kā arheologs, kurš nezina, kas zem katra smilšu graudiņa apakšā slēpsies, vai būs dinozaura kauls vai kāda antīka māla trauka lauska. To uzzina tikai, kad noņem šo smilšu kārtiņu. Tāpat arī šī stāsta stāstīšanas paradigma ir tik jaudīga.

Tagad, kad šo dzirdēju vienā no podkāstiem, es ļoti labi saprotu, par ko tad vispār ir māksla. Un kad māksla ir garlaicīga. Un ko mēs varam nosaukt par sevis atražošanu.

Sevis atražošana kā pretmets kreativitātei ir tad, kad tu mēģini ievilkt skatītāju, klausītāju, lasītāju tajā, ko jau pārzini. Bet skatītājs, klausītājs, lasītājs tieši grib redzēt autora izziņas procesu.

 

Un atkal jau runa ir par procesu. Nekad par iznākumu. Pat ja tu sastopies ar gala iznākumu.

 

 

 

5. KOLEKCIONĒT. Krāt rīta darba galda bildes

Tas sākās jūlijā. Savā Instagram kontā nopublicēju agra rīta bildi, kā strādāju laukos, ārā. Ar skaistu dūmaku.

Bilde kļuva populāra – pēc mana konta mērkauklas. Šo īpašo statusu apstiprināja tas, ka šī pati bilde Facebook arī kļuva ļoti populāra. Kaut kādā ziņā tā nav sakritība.

Tagad augustā, Gruzijas ceļojuma laikā uztaisīju citu rīta darba cēliena bildi. Arī tā kļuva populāra. Gan Instagram, gan Facebook.

Kad to izdarīju jau 3.reizi, sapratu, ka šī lieta citiem patīk, un arī man pašam tas izraisa super labas emocijas. Nolēmu sākt kolekcionēt agras rīta bildes, kā strādāju pie sava datoriņa. Pārsvarā rakstot šos atradumus.

Tagad man ir amats rokā. Redzēs, kur tas mani aizvedīs. Taču līdzīgi kā kolekcionēt 5 atradumus katru nedēļu – kas mani ir aizvedis uz nekad nepieredzētām vietām – ar šiem rīta rutīnas skaistajiem atspoguļojumiem ceru nonākt vēl labākās vietās gan figurāli, gan arī ģeogrāfiski!

 

Lai cik tas banāli neizklausītos – kolekcionēt nevis priekšmetus, bet mirkļus.

 

p.s. 5 no rīta klubiņā notiek dalīšanās ar saviem agrajiem rītiem. Tā ir izcila vietne – Facebook grupa, ja tevi interesē agra mošanās.

 

 

 

 

Posted in 5 lietas.