#151 – 5 atradumi: ofiss ārā, savvaļas augu meistarklase un kas ir ciešanu avots [no 15. jūlija]

1. CIEŠANAS. Ciešanu galvenais avots ir pieķeršanās.

Vakar skatos uz suni un domāju – tam neko nevajag. Suns apkārt staigā pliks. Viss, par ko tas spēj domāt, ir ēdiens. Tikai ostās apkārt, priekšmeti un lietas suni neinteresē vispār.

Tad es iedomājos, ka nekas cits suni neinteresē tāpēc, ka tam nav ne jausmas, kā lietas izmantot, kam tās domātas.

Tas tādēļ, ka sunim nav bijis vajadzības par to domāt. Tāpat arī sunim nav iespējas kaut ko paņemt un paturēt rokās. Visas suņa ekstremitātes nepārtraukti aizņemtas ar stāvēšanu un staigāšanu. Tātad ņemt rokās, piemēram, telefonu, ar ko mēs visi esam tik ļoti apsēsti, sunim nav jēgas. Nav arī praktiski. Nu labi – suns paņemtu rokās telefonu, bet, lai kaut kur nokļūtu, telefons atkal būtu jānoliek. Nav prātīgas darbības suņa dzīvei. Mūsu dzīvē tas ir nedaudz vienkāršāk.

Lai gan arī mūsu dzīvēs vajadzētu būt līdzīgi.

Tikai nianse tāda, ka līdz ar agrārās saimniecības veidošanos, ar iespēju sākt uzkrāt pārtiku, cilvēki pārstāja klejot apkārt. Cilvēki pārstāja būt atkarīgi no nejaušības. Samazinājās objektīvā nedrošība, palielinājās pārliecība par to, kas notiks nākamajā dienā. Īpaši attiecībā uz pārtiku.

Cilvēki varēja mazliet atslābt.

Starp citu, kas svarīgi – tas viss noticis vien pirms plus mīnus 10’000 gadiem. Līdz tam cilvēks bijis mednieks, vācējs, klejotājs. Kas nozīmē, ka ne tikai vērtīgus priekšmetus un dažādas mantas cilvēks nevarēja uzkrāt. Arī pārtika tam katru dienu no jauna bija jāsagādā. Klejošana sevī ietver arī nemitīgu kustēšanos. Kolīdz maini savu dislokācijas vietu, tā gandrīz viss jāatstāj nometnē. Līdzi var paņemt tikai tik, cik var panest, lai varētu netraucēti pārvietoties. Kad visa cilts nolemj pamest savu apmetnes vietu, aiz sevis tiek atstātas dažādas vērtīgas mantas. Kuras nevar paņemt līdzi. Visticamāk, par daudzām atstātajām lietām un priekšmetiem homo sapiens pārdzīvo. Jo tie ir bijuši vērtīgi un noderīgi. Man kaut kā rodas pārliecība, ka cilvēks tai brīdī kārtīgi izvērtē, ko ņemt līdzi, ko atstāt. Kuru šķēpu vai asmeni paturēt, kuru pamest. Dilemmas un stress šai sakarā droši vien ir bijis nenormāls.

Man pat rodas sajūta, ka šī “priekšmetu vajadzība” un superdziļa vēlme kaut ko paturēt ir viens no pašiem centrālākajiem aspektiem, kādēļ cilvēks ir sācis lauksaimniecību, kādēļ viņš ir sācis meklēt jaunu dzīves veidu ar jaunu taktiku. Tas ir, uzkrāt ēdienu, lai nekur nav jādodas, lai nekas no mantām vairs nav jāatstāj.

Nu un ejot prom, cilvēks pārdzīvo, bet samierinās. Jo zina, ka jaunā apmtnes vietā daudz ko no atstātā varēs dabūt un/vai izgatavot no jauna. Kas gan cits cilvēkam atliek.

Un tad pienāk jaunie laiki, kad nekas nekur vairāk nav jāatstāj. Nekas nav jāpamet. Viss vērtīgais turpina eksistēt līdzās.

Tomēr līdz ar šo arī sākas mūsdienu civilizācijas galvenās problēmas… Stress. Pārdzīvojumi. Cīņas. Konflikti. Iekšēji un ārēji.

 

Stress un pārdzīvojumi ir ne tikai normāla parādība, bet kaut kādā ziņā tā pat ir vajadzīga un vērtīga lieta. Ja vien tas nav hroniski.

Agrākais Paleolīta laikmeta cilvēks pastreso par to, ko no visa vērtīgā būs jāpamet. Iepējams vairākas dienas cilvēks sver un izsver, kuru no šķēpiem pamest, kuru no sprunguļiem ņemt līdzi. Taču pienāk tas mirklis, kad visi dodas prom, un problēmas atkrīt. Cilvēks ir ļoti fleksibls. Cilvēks iemācījies un ir spējīgs pieņemt dziļi dilemmiskus lēmumus.

Tas viss mainās, kad viņam šādas dilemmas vairs nav. Kad viss, ko esi sev sarūpējis, vairs nav jāpamet.

Tomēr ģenētiski mūsos iebūvētais mehānisms jeb pieradums, ka mums ik pēc kāda laika ir jārūpējas par jaunu lietu iegūšanu. Tādēļ neatkarīgi no tā, cik daudz mums jau ir uzkrātu mantu, mēs tik un tā visu laiku vēlamies jaunas. Mēs ejam uz priekšmetu un mantu akumulēšanu, neskatoties uz jau savākto mantu daudzuma. Nekad nav gana.

Vēl vairāk – visu laiku uzkrājot daudz mantu, arī vecajām, iepriekš savāktajam mēs joprojām piešķiram nominālu vērtību. Mantu ir daudz, emocionāli tās varbūt nav vairs tik nozīmīgas mantas, tomēr iekšējā sajūta mums liek tās augstu vērtēt, jo zinām, cik grūti nācās tās iegūt. Tas saskalda mūsu uzmanību, liek tās visas uzturēt, aizsargāt, organizēt. Tas prasa visāda veida resursus. Tas ir stress. Vēl bez stresa, kas sasitās ar arvien jaunus priekšmetu iegūšanu, arī vecie prasa daudz enerģijas.

 

Mans atradums ir laba frāze un definīcija cilvēka ciešanām. Kas skan šādi – Suffering is the main thing in humans. And source of all suffering is attachment. – Ciešanas ir galvenais, no kā cilvēks vēlas atbrīvoties. Un ciešanu galvenais avots ir pieķeršanās.

 

Vēlme iegūt jaunas lietas ir normāla parādība. Vienīgi ir svarīga vērā ņemama lieta – atpazīt šos mehānismus. Tādēļ ir dažādas minimālisma kustības, downshifting, meditāciju prakses. Visādas citādas uz vienu un to pašu vērstas prakses. Lai sasniegtu vienu un to pašu mērķi – atbrīvoties no pieķeršanās (dažādām ārējām izpausmēm – domām, lietām, attiecībām), lai atbrīvotos no ciešanām.

 

 

2. ZINĀŠANAS. Kā stimulēt smadzeņu un zināšanu pieaugšanu.

Domāt ir grūti. Šķiet, ka nest reģipša plātnes uz 6. stāvu ir grūti. Taču domāt ir grūtāk. Šāds salīdzinājums ar prātu un loģiku nav viegli aptverams. Taču matemātiski aprēķināmām lietām nav jābūt pakļautām prāta īpatnībām.

Kāpēc domāt ir grūti? Tādēļ, ka smadzenes, proporcionāli savam niecīgajam izmēram, patērē ļoti daudz enerģijas. Smadzenes sver 2-3% no kopējā ķermeņa svara. Toties patērā 20-25% no visas enerģijas daudzuma. Domāšana stimulē šo enerģijas patēriņu. Cilvēki tādēļ ir slinki domātāji. Cik vien var, tik arī cilvēks mēģina izvairīties no domāšanas. Lasīt grāmatu tādēļ ir grūti. Tādēļ veikt dažādus prāta uzdevumus ir grūti. Grūti aptverams, ka cilāt smagumus it kā ir grūti. Bet īstais grūti ir klausīties citus runājam par lietām, ko grūti uztvert, saprast. Intelektuāla izaugsme tieši tādēļ ir teju grūtākais, kas var būt.

Tomēr intelekta augšana ir analoģiska muskuļu augšanai. Tev visu laiku ir jāatduras pret jaunu sienu. Tāpat kā cilājot hanteles, lai audzētu bicepsu muskuļus, tev visu laiku jāpalielina svars. Teiksim – vingrinājuma atkārtojumu skaits ir 10 reizes. Lai pieaugtu muskuļu masa, tev ir jāliek klāt svars, lai spēkam un muskuļiem pieaugot, joprojām tavs maksimālais paceļamais reižu skaits būtu 10.

Tieši tāpat arī ar zināšanām un intelektu.

Mani smadzeņu bicepsi šobrīd ir cilvēka veselība un mehānismi kā uzlabot veselību/ neļaut veselībai sabojāties.

Caur uzturu un veselīgiem vielmaiņas procesiem jau vēsturiski esmu centies apgūt šo lauciņu. Un šobrīd izskatās, ka tas arī ir tas veids, kā turpināšu. Tādēļ klausīties zinātniekus un augsta līmeņa ārstus, terapeitus utml. ir prātīga pieeja. Tādēļ jau pagājušā nedēļā minētais jaunais Peter Attia podkāsts ir zelta vērts. Jo tajā tiek runāts ļoti geeky par veselību, par metabolismu, par metodēm. Ļoti tehniski. Prāts kūp. Ļoti daudz kas nav saprotams. Es teiktu kā saprotu labi ja 40% no visa. Tomēr katru reizi jūtu, ka manai kopsakarību mozaīkai vai puzlei liekās klāt arvien jauni un jauni puzles gabaliņi.

Puzles analoģija ir vispār laba. Kopsakarību atrašanai kā puzlei – pirmais solis ir no kastes izņemt gabaliņus. Tad šos gabaliņus apgriezt tā, lai bildes puse būtu uz augšu. Un tad pa vienam likt kopējo bildi…

 

 

3. AUDZĒJI. Audzējs un antioksidantu lietošana.

Turpinot par Peter Attia un Dom D’Agostino. Kādu pavisam pārsteidzošu ziņu uztvēru no šīs sarunas. Kas ir totāli pretintuitīva. Gandrīz vai pret ierasto viedokli. Lai gan, ja tā paanalizē, tad veidojas kaut kāda loģika.

Proti, sākšu ar faktu, kuru jau labu laiku zinu.

Runa ir par antioksidantiem. Par tiem dzirdējis ir teju ikviens. Ka ir pārtikas produkti, kas bagātīgi satur antioksidantus. Ka arī tiek ražoti dažādi antioksidanti. Dabīgie antioksidantus saturošie produkti ir sākot no ogām un augļiem, beidzot ar dārzeņiem, sakn;em, augiem utt., utjp.

Antioksidanti pamatā tiek rekomendēti kā būtiski iekaisumu novēršanai. Ņemot vērā, ka metabolisma un citu organisma darbību rezultātā veidojas oksidatīvais stress. Kā pats apzīmējums nosaka, tad ķīmiskas reakcijas notiek saistībā ar skābekli. Šo procesu rezultātā veidojas t.s. brīvie radikāļi. Antioksidanti pretiedarbojas šim negatīvajam oksidatīvajam stresam.

Šis nu jau kādu laiku zināmās aprindās cirkulējošais fakts ir tāds, ka ne vienmēr oksidatīvais stress ir nelabvēlīgs. Patiesību sakot, stress nelabvēlīgs ir tikai tad, kad tas ir hronisks. Tam pretī varam likt hormētisku stresu. Hormētisks stress ir tas pats kas rūdīšanās stress. Nu, ja mēs tā vienkāršojam.

Ar antioksidantiem ir tieši šis – ka ne vienmēr mēs gribam pārtraukt hormētisko stresu. Piemēram, ir samērā pārliecinoši pētījumi, kas parāda, ka antioksidantu lietošana pēc fiziskajām aktivitātēm nav vēlama, ja mērķis ir pēc šīm aktivitātēm kļūt spēcīgākam, ātrākam utml. Antioksidanti pretiedarbotos šim oksidatīvajam muskuļu stresam. Un zinātnes datos redzams, ka trenēšanās efektivitāte krietni samazinās.

Par antioksidantu lietošanu audzēju apstākļos ir samērā līdzīgi. Būs šis jautājums ļoti rūpīgi vēl jāpapēta, jo līdz galam skaidri šie procesi man nav. Tomēr atbilstoši Peter Attia un Dominique D’Agostino sarunai, šādā pašā veidā ar antioksidantu palīdzību var tikt samazināti/ apstādināti organismā notiekošie hormētiskā stresa procesi. Te no x:xx min var dzirdēt šīs sarunas fragmentu.

Kas nozīmē, ka cilvēkam ar jau diagnosticētu audzēju, sevišķi, ja tas sācis piekopt pārtrauktās gavēšanas metodes, ketogēno ēšanu utml. (arī atbilstoši D’Agostino), antioksidantu lietošana varētu pat traucēt, nevis palīdzēt.

 

 

 

4. ĒŠANAS ZINĀTNE. Ēdiena antropoloģija un savvaļas augu modernizācija.

Man bija iespēja un gods piedalīties Latvijas Institūta un Latvijas vēstniecības Somijā rīkotajā pasākumā. Somijas pilsētā Pori jau vairākus gadu desmitus notiek sarunu festivālam Lampa līdzīgs pasākums. Saucas Suomi Areena. Kurā piedalījās arī Latvija. Mēs, neleila delegācija, bijām aizbraukuši uz Pori.

RTU zinātņu prorektors profesors Tālis Juhna, Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktore Anda Ikauniece.

Diskusijas noslēgumā ar priekšnesumu uzstājās kā vienmēr superīgie kokles meistare Laima Jansone un Monsta (jeb Uldis Cīrulis – viņš cenšas atbrīvoties no DJ pie sava pseidonīma).

Un visu šo kopā savilkt mēģināja Astra Spalvēna, kas ir RISEBAA lektore, Latvijas Institūta autsorsēts cilvēks. Kas savu interesi pamatā virza tematā, ko sauc par ēdiena antropoloģiju.

Pa ceļam no Helsinkiem uz Pori, kas ilga 3h, mēs ar Astru sēdējām blakus mini busiņa priekšā. Kopā līdz ar to mums bija 6h sarunām.

Īstais sarunu festivāls bija tieši šis 6 stundu brauciens. Ko tik mēs neizrunājām. Brauciena laikā visi mēs runājām samērā daudz un kvalitatīvi, tādēļ sarunu festivāls ne tik daudz uz skatuves bija vērtīgs, cik pirms un pēc pašas uzstāšanās.

Taču interesantākais ir Astras pētījumu objekts – par to, kas tad ir latviešu ēdiens. Kā caur ēdienu, caur pavārgrāmatām var ielūkoties ne tikai virtuvē, bet visā dzīves filozofijā. Lasīšana starp rindām ir Astras pētijumu pamatā.

Mani nenormāli fascinēja šis aspekts. Ka visa šīs pētniecības taktika ir vērsta uz spēju salasīt, saklasuīt un sajust to, kas tiešā veidā nemaz nav minēts. Interpretācija. Tā, protams, ir bīstama lieta, jo interpretācija ir pakļauta dažādiem aizspriedumiem, biasiem un stereotipiem. Taču kaut vai dziļi egoistiski, katram savām vajadzībām būtu nozīmīgi iemācīties lasīt starp rindām.

Tādēļ arī sarunas ar Astru par ēdienu bija vērtīgas, jo ļāva ieklausīties cilvēkā, kurš ikdienā saņem naudu par lasīšanu starp rindām.

 

Taču ar to viss vēl nebeidzās. Sākām runāt par kaut ko praktisku. Un te uzreiz varu minēt, ka 22. augustā ar biohacking.lv rīkojam ēdiena pasākumu.

Pirms aptuveni mēneša nejauši uzzināju, ka viens no restorāna “3” (agrāk laikam – 3 pavāri) pavāriem ir ļoti aizrāvies ar savvaļas augu pētīšanu un izmantošanu ēdienkartē. Šis pavārs ir Raivo Žanis Behmanis.

Mani tas ļoti uzrunāja, un nolēmu, ka jāsarīko kāds baudas pasākums, kurā vēl piedvām varēs uzzināt šo to praktisku un arī gūt zināšanas.

Tā nu nospraudām 22. augustu, kad brīvā dabā, mežā, Rīgas tuvumā rīkosim semināru par savvaļas augiem, par ēšanu. Būs neliels pārgājiens, kur Žanis stāstīs, rādīs, kādus augus var un kādus arī izmanto restorānos. Ko vērtīgu tie dod utt., utjp.

Pēc tam būs ēdiena gatavošana un maltītes baudīšana. Arī ar savvaļas medījumu.

Astrai Spalvēnai šeit arī ir vieta un sava loma. Viņas stāsts potenciāli būs par latiešu vēsturisko darbību attiecībā uz savvaļas pārtiku.

Mēs jau visi zinām, ka esam baigie sēņotāji un ogotāji. Taču tajā noteikti ir vēl kas vairāk. Par to tad arī būs Astras stāsts un vispār viss pasākums.

Te vari rezervēt sev vietu, jo dalībnieku skaits ir stingri limitēts.

 

 

5. BRĪVDABAS LAIME. Ofiss ārā.

Esmu ļoti pārsteigts, ka šī bilde atstāja tik lielu iespaidu. Jā, tā ir glīta. Jā, tajā ir kaut kas arī drusku mistisks un noslēpumains. Sajūtas to uzlūkojot rodas. Taču arī kaut kāda, šķiet, maģiska rezonanse un vēlme identificēties ar šiem apstākļiem.

Esmu mazā atvaļinājumā. Lai gan patiesību sakot, esmu atbraucis līdzi savai ģimenei, kurai ir atvaļinājums. Man pašam atvaļinājums nav kampaņveidīgs. Man atvaļinājums ir katru dienu. Jo katra diena man ir sastrukturizēta tā, lai tajā būtu gan darbs, gan atvaļinājums.

Man tā ir ilgas un laimīgas dzīves formula. Katru dienu atpūsties un katru dienu strādāt.

Kā Paleolīta laikmeta cilvēki, ļoti maz strādāja. Un pati strādāšana nav īsti strādāšana. Tāda epizodiska iedziļināšanās faktā, ka vajag ēdienu. Kad strādāja, tad bija viss 100% iekšā. Un kad ne – tad vienkārši čiloja.

Tāpat arī es vēlos veidot savu dienu, kad atpūtu no darba grūti nošķirt.

Tā nu es pēc šāda principa esmu atbraucis ‘atvaļinājumā’ uz laukiem.

Cenšos no rītiem mosties tāpat – agri, kā pilsētā.

Dušas vietā eju nopeldēties.

Kafiju dzeru tāpat.

Darba vieta ir ārā. Laiks ir nenormāli silts.

Tā nu es sēžu pie galda laukā. Sajūtas labas, jo zeme dod savu elektromagnētisko lauku. Basas kājas. Taču pati darba būtība un struktūra nemainās.

Tas, šķiet, šajā bildē arī tik labi nolasās – ka brīnumainā kārtā šī ainiņa atstāja milzīgu iespaidu.

Tikai būtiskākais, ko ar šo gribu teikt – līdzīgi var pieiet ikviens no mums. Šobrīd visi apstākļi un iespējas, kādas mums ir dotas pateicoties civilizācijas sasniegumiem ir fenomenālas. Turklāt lauku Latvijā netrūkst.

Tādēļ aicinu neatstāt šo tikai tādā ieceru līmenī. Brauciet uz laukiem un strādājiet no turienes!

 

 

 

 

Posted in 5 lietas and tagged , , , .