#149 – 5 atradumi: sociāla validācija, Facebook algoritms un hipernormālie stimuli [no 1.jūlija]

1. SOCIALIZĒŠANĀS. Sociālā validācija. Ne tikai dopamīns, bet arī citi laimes un labsajūtas hormoni

Kaut kā iepriekš nebiju iedomājies par šādu aspektu. Lai gan tas izklausās tik saprotami un loģiski.

Esam sociāli dzīvnieki, kā reiz teicis Aristotelis. Par to nav ne mazāko šaubu.

Plaukt un zelt cilvēki var tikai kopā ar citiem. Ir, protams, visādi izņēmumi un visādas izņēmuma reizes, kad mums gribas pabūt vieniem. Taču cilvēkiem daudz labāk patīk pilsētas nekā lauki. Arī tam ir daudz un dažādi kompleksi iemesli. Tomēr nenoliedzami – tas ir socializēšanās iespēju dēļ.

Tagad arī pieejami sociālie tīkli. Kas pastāv daudz spēcīgāk nekā jebkas cits mākslīgi veidots.

Par to tad arī mans atradums.

Tomēr pirms tam vēl neliela atkāpe.

 

Tas, par ko nebiju iedomājies, ir sekojoš lieta.

Kā liels uzvedības psiholoģijas entuziasts, līdz šim tik daudzas lietas lūkoju caur simpatisko un parasimpatisko nervu sistēmu. Saistībā ar mūsos iebūvēto mehānismu, kā izdzīvot. Proti, ir divi stāvokļi:

– cīnies-vai-bēdz (fight-or-flight) un simpatiskā nervu sistēma;

– gremo-vai-atpūties (rest-or-digest) un parasimpatiskā nervu sistēma.

Šajos abos stāvokļos ir arī citas izpausmes. Hormonālā līmenī. Piemēram, šūnu detoksikācija, atjaunošanās, gremošana, smadzeņu stāvoklis, utt., utjp.

Taču līdz šim par lietām runāju kā par šo abu nervu sistēmas stāvokļa savstarpēju mijiedarbību. Starp citu, HRV jeb sirdsritma variabilitātes mērīšana ir tieši šo abu nervu sistēmas ‘sadarbības’ mērīšana.

Patiesi, abi stāvokļi ietekmē gandrīz visu.

Es mēdzu piedēvēt cilvēka stresa līmeni, uzvedību, labsajūtu tam, kā tiek aktivizētas šīs nervu sistēmas. Ārā ir auksti un smadzenes saņem signālus, ka būs briesmas, tu vari nosalt. Tas pats ar ēdienu, tas pats ar cepšanos mazajos un lielajos konfliktos. Uz ielas, pie stūres, ģimenē un darbā.

 

Tomēr ne visu nosaka šo divu nervu sistēmu aktivizācija.

 

Un patiešām. .. Kā gan es varēju izlaist sociālo aspektu bioloģiskajā līmenī. Jā, sociālā faktora nozīme man vienmēr ir ietverta visās lekcijās un pasākumos. Taču kaut kā nebiju to arī no bioķīmiskā viedokļa skatījis.

 

Vakar noklausījos izcilu interviju Neurohacker Collective podkāstā par to, kā tiek būvēti sociālie tīkli.

Un varētu pat teikt, ka atvērās jaunas durvis.

 

Cilvēks joprojām pie tik straujas civilizēšanās un tehnoloģiju attīstības nav spējis līdzi pietiekami adaptēties. Bioloģiskā ziņā vēl arvien esam paleolīta laikmeta līmenī. Tas ir, kad dzīvojām ciltīs, ik dienas bijām pakļauti briesmām, badam, aukstumam un grūtībām.

Reālām briesmām. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Paleolītā vidējais cilvēka mūža ilgums bija 33 gadi. Tas, pretēji daudzu uzskatiem, nebija vis veselības, bet reālu briesmu dēļ. Līdz 33 gadu vecumam cilvēkam bija jāpaspēj radīt un izaudzināt pēcnācējus.

Iebūvētie aizsargmehānismi caur smadzeņu amygdalas, ar simpatiskās-parsimpatiskās nervu sistēmas palīdzību ir atslēga izdzīvošanai. Katra reize, kad kaut kas krūmos sakustas, ir gan iespēja paēst (zaķis), gan risks tikt pašam apēstam (lācis). Kas labāk – vienreiz paēst vai vienreiz tikt apēstam? Šis ir tas brīdis, kad iedarbinās simpatiskā nervu sistēma. Un esi gatavs bēgt. Lai arī no lāča aizbēgt nevar…

 

Un te ieslēdzas sociālais aspekts. Cilvēka izdzīvošana vistiešākajā mērā atkarīga no citiem cilvēkiem.

Ja cilvēks iziet mežā, tad viņš nevar izdzīvot. Tik limitēts savās fiziskajās varēšanās, ka ļoti ātri, līdz cilvēks atstieptu kājas. Padomā – oža, redze, dzirde, skriešanas ātrums, spēks – vispār nekāds. Salīdzinot ar citiem līdzīga izmēra dzīvniekiem. Viens pats cilvēks brīvā dabā ir staigājošs mironis.

 

Būt kopā ar citiem cilvēkiem nav nekāda ekstra.

Mana meita tagad,vasaras brīvlaikā reizēm činkst, ka viņai neesot, ko darīt. Nevienas draudzenes utml. Neesot, ar ko spēlēties. Tā ir ekstra.

Paleolītā tā nebija ekstra. Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tādēļ pakļauties sociālām normām ir izdzīvošana. Tā ir tā saucamā sociālā validācija. Tas notiek bioķīmiski. It kā šķiet, ka ar prātu. Tomēr prātu sevišķi maz varam ietekmēt. Daudz kas sākas organisma bioloģijā.

Manas meitas reakcija uz to, ka viņai nav, ko darīt, ka nav neviena bērna, patiesībā ir tas pats aizsargmehānisms. Tas izpaužas spēcīgi! Viņas uztvere par to nav tikai par spēlēšanos. Organisma signāli ir tik pat stipri kā akmens ērā.

Šobrīd par hormonālo līmeni vēl nerunāšu. Lai gan lielākoties viss tieši tajā līmenī arī notiek.

 

Ko ar šo informāciju mēs varam iesākt? Pavisam vienkārši – līdzīgi kā ar stresa situācijām, svarīgi atpazīt, ka draudi nav īsti. Ka lāči vairs neuzbrūk un draudi no krūmu čabēšanas vairs teju kā nepastāv.

Tas pats arī ar sociālo validāciju.

Mūsos rodas trauksme un stress, kad nesaņemam sociālo validāciju, piemēram, Facebook like izskatā. Kad kāds uzraksta kādu drusku aizskarošāku komentāru. Patiesībā jebkas sociālos tīklos izraisa sociālās validācijas procesus.

Ja paleolītā mums sociālā validācija notikusi, iespējams, tikai dažas reizes mūžā, tad tagad tas notiek katru dienu, katru reizi, ieejot instagramā. Pēc tikko ieliktās bildes tu pamani, ka ļoti maz sirsniņu. Tevī momentāli parādās sajūta, ka tevi visi ignorē.

Tev jāsaprot, ka šādas domas nav kaut kādas nepilnvērtīguma sajūtas dēļ, bērnības traumu (lai gan tas arī var spēlēt lomu, jo viss spēlē lomu) dēļ. Tās lielākoties rodas tādēļ, ka tādi esam izveidoti no dabas.

Šādām emocijām pakļauti pilnīgi visi. Obama, Putins, Bils Geitss, Ričards Brensons, Maikls Džordans. Izvēlies pats sev supercilvēku. Jebkurš. Dalai Lama arī.

 

Šis viss garais penteris tikai tādēļ, lai atgādinātu – nepilnvērtības sajūtas, atstumtības sajūtas ir bioloģiski predeterminētas. Tas ne vienmēr  tā ir īstenībā. Tādēļ, pirms ķeries pie antidepresantiem, jo tev liekas, ka neviens tevi nemīl, izej laukā, parunā ar citiem un tu manīsi, ka ar tevi viss ir kārtībā.

 

 

 

 

2. FACEBOOK ALGORITMS. Gym vs čipši.

Tas nav tīrs atradums. Šis jau zināms sen. Atradums ir analoģija. Facebook algoritmam. Kāpēc sabiedrība ir tik ļoti radikalizējusies. Galējās izpausmes kļuvušas tik raksturīgas. Kāpēc tik ļoti vegāni ir pret gaļēdājiem, saskaņieši pret nacionāļiem, antivakcīnas pret vakcīnām. Viss ir stāvēšana vienam pret otru…

Paldies Facebook’am par to!

Labi, visām nelaimēm iemesli nav sociālie tīkli. Tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt to ietekmi.

Kā tas notiek, nav grūti iedomāties. Par tevi Facebook zina daudz vairāk nekā tu pats par sevi. Sevišķi tādēļ, ka tavu uzvedību var salīdzināt ar vēl 2 miljardiem citu cilvēku. Un redzēt visu kopsakarībās.

Facebook’am esot atsevišķs departaments, ko tā arī sauc – “atpakaļ iesaistītāji”. Ja kāds, piemēram, nolēmis un ir spējīgs samazināt Facebook lietošanu savā dzīvē, tad veselām komandām, rīkiem un algoritmiem ir izveidots, kā dabūt šos atkritējus atpakaļ lietošanā.

Tagad par to radikalizēšanu.

Facebook’a prece ir tava uzmanība, pircēji – reklāmdevēji. Jo vairāk cilvēku ir iesaistīti un jo ilgāk FB spēj noturēt tavu uzmanību, jo vērtīgāks Facebook’s ir akciju tirgū.

Tu esi gaļēdājs, bet tu izdomā, ka gribētu mazliet vairāk uzzināt, kā pagatavot dārzeņus pie saviem gaļas ēdieniem. Tu sāc meklēt brokoļu receptes. Algoritms to redz un sāk tev mest laukā arvien vairāk dārzeņu recepšu, pamīšus dažādas grupas veģetārajiem ēdieniem. Līdz, tev pašam nemanot, tu jau skaties kaut kādus brutālus video, kuros redzama supercietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Tā cilvēki kļūst par karstasinīgiem dzīvnieku aizstāvjiem, ar putām uz lūpām teju rīkojot demonstrācijas par dzīvnieku tiesībām.

Tādā veidā to var teikt par jebkuru virzienu, kur var redzēt ekstrēmistus un fanātiķus. Tādā veidā pastāv arī plakanās zemes atbalstītāju kustība.

Viss sākas ar labiem nodomiem. Tu gribi tikai labu.

Analoģija ir šāda – tu izdomā, ka tu gribi iet sportot.

Es tev randomā iedodu noskatīties treniņu vingrinājumus, bet arī čipšus. Tā kā tu kaut mazlietiņ par to vingrošanu svārsties, tu fiksi apēd dažus čipsīšus. Es savukārt redzu, ka video tev nepatika. Taču tā kā es tev arī gribu iepatikties, es gribu tev dot to, ko tu atbalsti. Un es redzēju, ka čipšus tu paņēmi. Ok, man divreiz nav jādomā, es jau eju pakaļ otrai čipšu pakai.

Pēc kāda laika, lai turpinātu tev patikt, man jau jānāk klajā ar papildu lietām. Ar čipšiem tevi vairs tik viegli neiepricināt. Es tev iedodu arī alu. Un kāds prieks, kāda laime, tev alus arī noder.

Skaties! Pa druskai vien, esmu arvien vairāk tev atradis ko tādu, kas arvien dziļāk ieved purvā. Vienā brīdī es jau dodu dzert šņabi jau 2 nedēļu pēc kārtas.

 

Tā arī Facebook.

Vienīgais, kā cīnīties pret šāda veida radikalizāciju ir pirmkārt, apzināties, kā tas darbojas.

Otrkārt, tās ir sarunas. Tādēļ, piemēram, sarunu festivāls “Lampa”. Sarunas mums ir venīgais, kas ir, lai visi dzīvotu laimīgi.

 

 

 

3. VESELĪBA. Gavēšana un IGF1.

Esmu pie trešā atraduma (tieši tādā secībā šis atradums ir uzrakstīts), bet jau ir pietiekami gari gabaliņi, kas paši par sevi varētu veidot atsevišķus rakstus.

Tādēļ par šo atradumu īsi – uzrakstīšu tikai darbības mehānismus.

Gavēt ir labi un veselīgi. Tas palīdz ilgdzīvošanai un veselībai kopumā. Kāpēc?

Kad gavē, tad insulīna līmenis ir lejā. Lejā ir arī IGF1 jeb insulīnam līdzīgais augšanas faktors (IGF-1) – kas ir augšanas hormons.

Ja tas ir lejā, tad nekādas izaugsmes nevienā ķermeņa daļā nevar notikt, vai var samazināties. Tas ir stress. Tādēļ sākas šūnu bojāeja (apoptoze un autofāgija). Patiesībā visā organismā šūnu bojāeja skar tieši vājās, defektētās šūnas. Organisms saņem signālus, ka nav labi, un aktivizējas cilmes šūnas. Cilmes šūnas savukārt ir labas organisma atjaunošanā. Smadzenes sāk labāk darboties, jo organisms sāk ražot smadzenēm daudz patīkamāko enerģijas avotu – ketonvielas, kā arī tās attīrās no liekā.

Tā tas notiek tik ilgi, kamēr neēd. Kolīdz cilvēks atsāk ēst, tā IGF1 atkal paaugstinās, un sākas augšana. Visu bojāgājušo šūnu vietā sāk augt jaunas, spēcīgas.

Šādu pētījumu ir daudz.

Ar visu šo arī ir skaidrojams, kādēļ pārtrauktā gavēšana un ketogēnā ēšana uzlabo brūču, rētu un audu sadzīšanu, labi darbojas pret iekaisumiem un uzlabo ilgdzīvošanas potenciālu.

 

Par visu, ko te aprakstīju pāris rindkopās, divi supergīki (manis nesen atrastajā) podkāstā – The drive ar Peter Attia, runāja veselas divas stundas!!!

Un kad es pagājušajā nedēļā atkal paklausījos LR1 “Kā labāk dzīvot” fantastisko Kseniju Adijanovu izsakāmies par saliktajiem ogļhidrātiem, tad mani pārņēma skumjas. Jo tā vien izklausās, ka mūsu uztura speciālisti kaut kur iestrēguši. Tas gan drusku ārpus šī temata, bet ilustrē kredibilitāti. Ksenija skaidri un gaiši pateica – ka ķimikālijas pievieno tik, cik likums ļauj, un ka Ksenijas rīcībā nav informācijas, kas liecinātu, ka tas būtu kaitīgi.

Nu, ja jau likums atļauj un Kesnijai nav info, tad droši uz priekšu!

Mazliet jau uzcepos… Rakstot vien.

Te ir mazs fragments, kuru izgriezu un ieliku jums izbaudīšanai. Tikai 1 minūte sniedz labu ieskatu!

 

 

 

4. PODKĀSTS. Jauns podkāsts ar Peter Attia – The Drive.

Visiem LCHF un keto interesentiem.

Visiem, kurus padziļināti interesē biohacking uztura jautājumi, gavēšana, IGF1 (par kuru jau augstāk runāju), rapamaicīns (par kuru Latvijā runā Uģis Klētnieks), exogēnās ketonvielas, sarunas ar citiem gīkiem un zinātniekiem!

Kā pirmo noklausījos Peter Attia sarunu ar Rhonda Patrick. Divi gīki sarunājās par ikvienu ilgdzīvošanas entuziastu interesējošām tēmām. Dažbrīd saruna kļūst tehniska. Pilnīgam nezinātājam no nulles varētu būt mazāk aizraujoši. Daudzi koncepti un lietas prasa vismaz nelielas priekšzināšanas.

Man tādas drusku ir, taču tai pat laikā ne viss man ir skaidrs.

Tādēļ jau arī klausos, jo ja man viss būtu zināms, tad kāda jēga?

Tātad, hardcore entuziastiem iesaku!

Šie ir tie podkāsti un tās sarunas, pēc kurām ar nožēlu jāsecina par dažu LV ekspertu līmeni. Augtāk jau klausāms fragments, kur kā uz delnas šis līmenis.

Bet pats gavenais – arogance un iedomība, ar kādu tiek pasniegtas zināšanas.

 

Vispār, ir kas raksturīgs t.s. cutting-edge zinātniekiem, augstākā līmeņa cilvēkiem, superperformeriem, kuru viedokļos ir vērts ieklausīties. Šo cilvēku pieticība un pazemīgums, ar kādu viņi publiski pauž savu nezināšanu vai limitētās zināšanas un izpratni. Tas pats Peter Attia, kurš stabili nav pseidozinātnieks, nav nekāds puišelis, kurš nodarbojas ar pretrunīgas zinātnes īstenošanu. Mierīgi var pateikt – ko viņš pirms 3 gadiem ir uzskatījis esam citādāku. Tagad mainījis domas. Viņš brīvi atzīst, par ko un kur vēl nekas nav zināms.

Ar skepsi skatās uz daudzām lietām, kuras pēta. Tāpēc jau arī pēta.

Latvijā arī ir tādi cilvēki. Tas pats Uģis Klētnieks pieder pie tādiem. Kuru man, starp citu, bija tas gods aicināt uzstāties mūsu organizētajā Biohacking.lv konferencē, kā arī pagājušās nedēļas sarunu festivālā “Lampa” (te video ar visu sarunu), kuru vadīju Digital Freedom Festival teltī.

Tie ir cilvēki, kas ir gatavi, līdzīgi kā savulaik teicis Kaynes, – kad mainās fakti, es mainu savus uzskatus. Un ko darāt Jūs, sēr? When the Facts Change, I Change My Mind. What Do You Do, Sir?

 

 

5. STIMULI. Hipernormālie stimuli

Esi ievērojis, ka arven biežāk visi pieci vai daļa atradumu vienā reizē ir ar līdzīgu ievirzi?

Tas tādēļ, ka arvien vairāk cenšos te rakstīt par lietām, kas mani nogāž no kājām, jo iedod jaunu perspektīvu. Katru nedēļu iegūt jaunu perspektīvu ir pēc vella patīkami. Tāda dzīve man patīk daudzkārt labāk nekā dzīvot Malibu pludmalē ar margaritas kokteili rokās. Un/vai braukāt ar Ferrari kabrioletu. Lai gan tam arī nebūtu ne vainas.

Šis atradums ir papildinājums par sociālo validāciju. Vēl viens koncepts, kuru jāieraksta savā smadzeņu enciklopēdijā, lai publiski izklausītos gudrāks.

Hipernormālie stimuli. Ļoti gudri izklausās, bet koncepts runā par ļoti izplatītu lietu. Proti, par superpastiprinātiem stimuliem, kas ilgtermiņā traucē mums dzīvot.

Tas, ka mēs spējam reaģēt uz stimuliem nozīmē, ka daba tā paredzējusi. Uz kādiem stimuliem, te lūk:

– salds (cukurs),

– sociālais atbalsts,

– kails ķermenis vai ķermeņa daļas,

– rūpes un dzīves jēga.

Šie stimuli ir evolūcijas stimuli, kuri ieprogrammēti mūsu pašu izdzīvošanas dēļ.

Kāpēc šie stmuli vajadzīgi, lūk, iemesli vienā teikumā:

– salds – ogļhdrāti ražas sezonā palīdz mums uzkrāt taukus neražas sezonai;

– sociālais atbalsts – palīdz mums izdzīvot, jo pa vienam mēs to nevaram;

– kails ķermenis – palīdz visai cilvēcei izdzīvot, jo tas stimulē uz vairošanos;

– rūpes un dzīves jēga – lai bērni un apkārtējie būtu veseli, stipri un visiem kopā būtu labi.

Tik tālu viss ir skaidrs. Visas šīs 4 lietas mums svarīgas ne tikai kā ciltij dabas džungļos, bet arī kā cilvēkam asfalta džungļos jeb pilsētā.

Šie stimuli ir mūsos ieprogrammēti. Mums ir no dabas dots bāzes līmenis.

 

Kad runājam par dažādiem civilizācijas labumiem, par to, kā paātrinās tehnoloģiju attīstība, kā uzlabojas tas un šitas. Pieaug labklājība. Tomēr līdz ar visu pieaug arī tas bāzes līmenis.

Līdz šim varējām runāt par NORMĀLIEM STIMULIEM, tagad jārunā par HIPERNORMĀLIEM STIMULIEM.

Uz stimuliem reaģējam tāpat kā iepriekš, tikai ar brīvu tehnoloģiju pieeju šie bāzes līmeņi izaug.

 

Lūk, kas ir šie jaunie līmeņi:

– Facebook like’i – jaunā sociālā validācija, par kuru aprakstīju 1.punktā.

– Žurnāli ar smukiem cilvēkiem un pat pornogrāfija – seksa video ir pieejams ar jebko. Viss ap to rada ilūziju, ka tas viss ir tik pieejams.

– To-do jeb darāmo lietu saraksti, e-pasta inboksa vai desktopa tīrīšana rada ilūziju par kaut kā jēdzīga darīšanu.

– Bulciņas, snikeri, čipši, picas un kolas – ir lēts cukurs.

 

Visas augstāk minētās lietas vēl pirms 10’000 gadu bija retums. Tiešām bija jāiespringst, lai visu to panāktu. Bija izteikts šo lietu trūkums. Nedz ogļhidrātus viegli varēja dabūt, sociālais akcepts bija jānopelna ar ieguldīšanos attiecībās, par seksu nemaz nerunājot.

 

Tagad momentāna labsajūta tiek gūta par ļoti lētu samaksu. Notikusi ir šo stimulu inflācija. Hiperinflācija.

Starp citu, līdzīgi ar naudu. Naudas inflācija rodas, kad sadrukā papildu naudu. Vērtība nemainās, naudas daudzums mainās.

Tas pats arī šeit.

Vērtība seksam, cukuram un sociālam akceptam ir kritusies. Jo tā visa tagad ir it kā daudz. Prasības pēc augstākas kvalitātes stimuliem pieaug.

 

Ideju rīkot RESTARTu ir lielā mērā saistīta ar to, ka vēlos radīt atbildi šai vērtību hiperinflācijai.

Tikai 13 cilvēku sastāvā sistēmiski pieiet sevis uzlādēšanai. Caur fizisko, psiholoģisko, filozofisko vērtību aspektu. Pakustināt sen neizmantotos organisma nostūrus, lai vieglāk paliek ne tikai fiziski, bet arī visās pārējās dzīves jēgas jomās.

Te par RESTARTu lasi vairāk!

 

 

 

Posted in 5 lietas and tagged , , , .