#144 – 5 atradumi: kā pieņemt lēmumus, kur maza konkurence un instrumentālie mērķi [no 27.maija]

1. MĒRĶI. Instrumentālie mērķi.

Mēs zinām, kas ir jādara, bet to tik un tā nedarām. Man tā gadās bieži. Kam vēl tā gadās?

Mēs zinām, ko vajag vai nevajag, bet ne vienu, ne otru neīstenojam. Tad šaustām sevi. Pārmetam sev savu vājumu, nespēju. Vēl paņemam talkā citus cilvēkus, kuriem no malas izskatās viss kartībā. Izskatās, ka viņi zina, ko grib un visu arī dara.

Arvien vairāk pētot cilvēka psiholoģiju, fizioloģiju un mēģinot to arī saskaņot ar regulāri novēroto, jāatzīst, ka tas ir tālu no patiesības.

Katram ir kaut kādi savi kukū. Godīgi sakot, tāpēc vien izmantot citus cilvēkus kā paraugus, var izrādīties gaužām neprecīzi. Jo katrs darbojas pēc nedaudz citiem principiem. Citu imitēšana, iespējams, var radīt vēl vairāk posta.

 

Labi, tas viss bija nelielai atkāpei.

Arī es, līdzīgi visiem pārējiem, esmu regulāri sevi pieķēris pie atziņas, ka nedaru to, kas man nāktu par labu.

Nupat bija labs gadījums, ļoti īsa saruna ar kādu par slimošanu. Par to, ka slimības prevencija ir īstais ceļš, pa kuru iet. Ka, piemēram, frāze “nav laika slimot” ir ļoti kaitīga. Jo tad, kad slimība patiešām būs smaga un sarežģīta, tad laiks vienmēr atradīsies. To pieredze un dzīve mums ir demonstrējusi miljoniem reižu katru dienu. Gan paziņām, gan radiniekiem, gan bieži vien arī sev.

Nu tad lūk, šī saruna mums tieši tāda arī bija. Cilvēks, ar kuru par šo runāju, ir starp tiem, kuri diezgan strikti atbalsta prevencijas ideju. Taču gadījās tā, ka šī persona pati nokļuva situācijā, kad pasliktinājās veselība. Varētu pat teikt – ar samērā smagiem simptomiem, kurus ignorēt nevajadzētu. Taču, kuri tikpat strauji, cik parādījās, tikpat strauji arī pārgāja.

Te mums tad arī bija šī saruna par to, vai ir laiks slimot, vai nē. Ka kamēr slimības simptomi vēl ļoti viegli pāriet, šis būtu labākais laiks, lai paņemtu brīvu un atpūstos.

Kā jums liekas, vai šī persona tā arī rīkojās?

 

Šis atradums ir fantastiska atbilde uz te aprakstīto problēmu – kā tomēr sākt darīt to, kas, kā mēs teorētiski zinām, ir labākais mums.

 

Instrumentālie mērķi. Starp citu, šī ir arī atbilde uz problēmu, kad uzstādītie mērķi pārāk bieži ir materiālie/ finansiālie. Kaut kādā ziņā šis ir vēl viens papildinājums pagājušās reizes IKIGAI konceptam.

Proti, instrumentālie mērķi ir tādi mērķi, kuri vērsti uz maksimālu sevis saglabāšanu, uzlabošanu citu mērķu sasniegšanai. Respektīvi, ja tu esi superaltruists. Vai nenormāls filantrops un cilvēks ar sociālu atbildību. Vegāns. Tev prātā būtu glābt pasauli, lai neizcērt mežus un nenogalina dzīvniekus gaļas dēļ. Tad, lai to visu maksimizētu un radītu pasaulei maksimālu labumu no tavas iesaistīšanās, tev būtu jāizvirza sev instrumentāli mērķi. Tāpēc, ka tu ar savu sociāli nozīmīgo darbu pasaulei labāk palīdzēsi tad, ja to visu varēsi darīt nevis līdz 65, bet līdz 85 gadu vecumam.  Ja tu to varētu darīt nevis 1h stundu nedēļā, bet 3 stundas dienā. Ja tu to varētu darīt nevis ziedojot tam 20 €, bet gan 2’000’000 €.

Tāpēc arī ir radušās šādas idejas kā effective altruism, par kuru runā William Macaskill. Par to mans atradums šeit.

Tas ir no tās pašas nu jau par klišeju kļuvušās “skābekļa maska lidmašīnā” sērijas. Kura no sākuma jāuzliek sev, tikai tad savam bērnam. Tāpēc svarīgi no sākuma kļūt bagātam, un tad palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Nevis pašam esot grūtībās, domāt vēl, kā citam palīdzēt.

 

Uz šo visu atbilde ir – instrumentālie mērķi.

Klasiskie instrumentālie mērķi būtu personiskā veselība. Uzlabot savu veselību, maksimizēt savu enerģiju, uzlabot smadzeņu darbību, izveidot attiecības ar citiem cilvēkiem, nodrošināt savu turīgumu.

 

Par veselību runājot, kontekstā ar augstāk minēto personu, kurai vajadzētu paņemt brīvu atpūtas laiku. Izvirzot sev instrumentālu mērķi – pilnībā sakārtot savu veselību – un ļoti stūrgalvīgi pieejot šai lietai nevis kā ikvienai sevis pašsaglabāšanās darbībai, bet gan kā striktam mērķim, iespējams, daudz vienkāršāk ignorēt visu apkārt notiekošo. Un tiešām paņemt sev atpūtu nevis kā vājuma izpausmi (kā, starp citu, šī persona arī uzskata), bet gluži pretēji. Ka tā ir mērķtiecīga, high peroformer darbība.

Šādi var pieiet arī citām tradicionāli par ‘mīksto’ uzskatītām lietām. Piemēram, atpūta (arī miegs vai meditācija) nevis kā neproduktīvais laiks, bet kā vienīgais iespējamais produktivitātes uzlabotājs. Pusdienas diendusu ieplāno ar tikpat lielu nopietnību un mērķtiecību kā nākamā gada budžetu.

 

Tāpēc aicinājums izvirzīt instrumentālos mērķus. Jo, sasniedzot tos, viss pārējais kļūs vienkāršāks. Turklāt ejot uz šo mērķu piepildījumu, var izrādīties, ka esat atraduši arī dzīves jēgu.

 

 

 

 

2. BĒRNU AUDZINĀŠANA. Veco ļaužu pansionātā – nepalīdzēt to, ko kāds var izdarīt pats.

Otrs mirtbīstamākais laiks cilvēka mūžā ir gads, kad cilvēks aiziet pensijā.  Tas skaidrojams ar to, ka dzīves jēga ir būt noderīgam, sociāli iesaistītam, ar misijas vai vismaz kaut kāda mērķa apziņu.

Ja kāds veido savu dzīvi, šo visu būvējot ap darbu, tad nav brīnums, ka, aizejot pensijā, šis viss zūd. Zūd vērtība savās acīs. Pensionējies cilvēks saprot, ka lai arī viņš, iespējams, no radinieku, vīra/sievas vai bērnu puses tiek mīlēts, tas nerada dzīves jēgu kā tādu.

Tāpēc arī vecie ļaudis samērā ātri zaudē pamatu zem kājām, strauji novājinās viņu organismi. Un cilvēks aiziet bojā.

Tad ir nākamā stadija, kur cilvēkam nemitīgi jādomā par vērtības saglabāšanu sev pašam .

Tā jau ir, ka vēl jauns cilvēks iedomājas briesmīgāko scenāriju vecumdienām – kad pats vairs par sevi nevar parūpēties. Kad tevi kādam ir jāapkopj.

Cilvēks, kurš sevi nevar apkopot, kaut arī būdams pie pilna prāta, apzinās, ka ir tikai nasta kādam. Viņš diezgan labi zina, ka ir pilnībā nenoderīgs cilvēks.

Tādēļ veco ļaužu mājās ir tāds noteikums – nedarīt cita vietā to, ko kāds var izdarīt pats. Ņemot vērā cilvēku slinkumu un paļaušanos komfortam, tad īstermiņā teju ikviens varētu gribēt, ka ‘stulbās’ lietas kāds izdara viņu vietā.

Mēs paši ikdienā labprātāk izmantojam liftu, nevis trepes. Mēs gan to nesaistām ar noderīgumu sabiedrībai. Tomēr tā ir pāri darīšana sev. Tāpat arī vecie ļaudis ērtuma labad droši vien vienu otru lietu arī labprāt nedara, jo tā ir ērtāk.

Personālam šeit ir jāpiedomā dubultā. Vai to un to vecais nevar vai nevēlas darīt.

Ilgtermiņā šī ērtuma uzturēšana, protams, ietekmē pašvērtību. Tādā globālākā lietu skatījumā vecais ar citu veco pārrunātu, piemēram, par to, ka nu jau vecums un beidzamais dzīves brīdis ir klāt. Jo vecais nevar to un šito. Tiešā veidā nesaistot un neanalizējot, vai tas tāpēc, ka tomēr dažas lietas pats vecais nav darījis, jo tā bijis vienkārši ērtāk.

 

Te arī ir noderīga mācība bērnu audzināšanai. Mēs vecāki bieži vien gribam bērnu vietā izdarīt pārāk daudz. Jo tā mums ir ērtāk. Citreiz arī pats bērns iespītējas un grib sajusties supersamīļots. Tāpēc uzstāj, lai kaut ko dara viņa vietā. Tipiski, piemēram, ir čīkstēt, lai paņem klēpī un panes pa ielu, jo ar kājām grūti staigāt.

Kad jāsteidzas, tad vecāks nospļaujas un saģērbj bērnu. Lai gan bērns pats ļoti labi prot saģērbties.

Šķidrumus, plīstošus priekšmetus bērnam bieži vien neuztic. Jo ja kaut kas noies greizi, tad būs čakars.

 

Tā tie bērni uzaug, kritiskajā vecumā neiemācoties uzņemties atbildību. Neiemācās sekas no savas rīcības. Līdz 7 gadu vecumam, kad bērns apgūst 80% no visa, ko viņš vispār savā dzīvē apgūs. Tāpēc tieši šajā vecumā viņam ir jāļauj darīt pēc iespējas pašam.

Jāļauj nokrist, izliet, saplēst, sasmērēt, sabojāt. Jāļauj riskēt un uzsist punus. Pat traumēties. Bērni ir atveseļošanās mašīnas. Kā jau kaut kad atradumos rakstīju. Tāpēc nekas traks arī nenotiks, ja veselā saprāta robežās bērns arī iegūs traumas.

 

 

 

3. CITĀTS. Mark Twain citāts

Lasu izcilu grāmatu. “Elephant in the brain“. Par to, kā cilvēki mānās un melo. Ne tikai publiski un citiem, bet galvenokārt sev.

Par to, kā sevi māna. Māna, lai pasargātu sevi. Tas tāds aizsargmehānisms.

Klasisks sevis mānīšanas veids ir neiet pie ārsta uz pārbaudēm. Cilvēks zina, ka viņam kaut kas nav labi. Taču mazliet vazā sevi aiz deguna, neiedams diagnosticēties. Tāpēc, ka tāpat kā zīdainim – prom no acīm, prom no prāta. Tas darbojas ikviena vecuma cilvēkam. Ignorējot problēmu, tu radi sev ilūziju, kurai drusku tici. Kura, starp citu, līdz kādam brīdim ļauj labāk un mazāk stresaini dzīvot.

Neejot pie daktera, vai ja nepatīk klasiskā medicīna, tad nemeklējot dziļāk, cilvēks rada sev tādu kā apmānu, ka problēmu nav.

Un tas ir saprotami. Jo ziņas no ārsta varētu būt sliktas. Neejot pie ārsta, ziņu nav vispār, tātad vēl pastāv cerība. Pastāv fikcija, ka var būt tieši tā, kā gribas.

 

Nu tad ņemot vērā, ka cilvēki sevi māna pa labi, pa kreisi. Par jebkura veida lietām. Tad šajā Marka Tvena citātā precīzi nodefinēta situācija.

Rakstnieks, kā labs cilvēku psiholoģijas pazinējs, arī novērojis šo fenomenu.

Citāts: “I’ve lived through some terrible things in my life, some of which actually happened.”

/Esmu izdzīvojis cauri daudz šausmīgu lietu savā dzīvē, no kurām dažas patiešām arī ir notikušas./

 

 

 

4. KONKURENCE. Pēdējos 2-3 km neskrien, tāpēc tur maza konkurence

Rīgas Maratons. Bija precīzi 35’020 dalībnieku.

Paskatīsimies, kādās distancēs piedalījās. Cik katrā no tām bija dalībnieku.

Nav brīnums, ka dzīvē iet grūti. Jo visi izvēlas konkurēt tajās jomās, kurās ir visvairāk dalībnieku.

To es pats sev varu pārmest. Taču ko varu mācīties, ir sākt izvēlēties tās jomas, kur konkurence nav tik briesmīga.

 

Drusku poētiskāk derētu. Smuka trepīte sanāk.

Jo īsāka distance, jo lielāka konkurence. Uz pašu maratonu, kas patiesībā ir kroņa disciplīna, ir tikai 2000 dalībnieku no visiem 35’000. Tikai 5% no visiem.

Ja tu vēl drusku patrenējies un nomērķē noskriet iekļaujoties 4 stundās, tad tu nokļūsti ~2,5% cilvēku.

Tā tas ir, pēdējos distances kilometros ir maza konkurence.

Izrādās, tā tas nav tikai maratonā. Dzīvē tā ir pilnīgi visās jomās.

Kas man arī liek izvirzīt sev par mērķi izvēlēties disciplīnu, kurā nav tik lielas konkurences.

To novēlu arī tev!

 

 

 

 

5. 1-MINŪTES-TRIKS. Pieņem lēmumu ar varbūtības teoriju. 

Turpinājums iepriekšējās nedēļas lēmumu pieņemšanai.

Izcils triks. Kaut kādā ziņā pat saprotamāks un labāks nekā tas no iepriekšējiem atradumiem. Sagaidāmā vērtība dažkārt varētu būt izplūdis apzīmējums. Ne visam ir iespēja paredzēt un/vai noteikt vērtību. Nākotni nezina neviens.

Tas, kas būtu daudz labāks virziens – jau pašā saknē izvirzīt sev to kā pamatnosacījumu, ka nekas dzīvē nav absolūts. Nekas nevar būt ar 100% garantiju. Ja nu vienīgi tas, kas mēs visi mirsim. Viss cits ir ar lielāku vai mazāku varbūtību iespējams-neiespējams.

Taču ikdienas lēmumus – gan lielus, gan mazus – mēs pieņemam tā, it kā mēs zinātu nākotni. Un tā, it kā vai nu būs, vai nē. Tādas kā galējības.

Apsēžamies kafejnīcā pie galdiņa un nevaram izvēlēties, kādu ēdienu pasūtīt. Jo ēdienkarte ir pārāk apjomīga.

Tev iekrīt acīs 2 vai pat 3 ēdieni. Un iemesls, kādēļ nevari izvēlēties ir tāds, ka baidies kļūdīties ar izdarīto izvēli.

Taču baidies kļūdīties tikai tādēļ, ka nez` kādēļ tev šķiet, ka ēdienam jābūt labam ar 100% garantiju. Ja tevis izvēlētais ēdiens izrādīsies tā ne pārāk, tad šaustīsi sevi ar domām, ka tas cits nepasūtītais ēdiens būtu bijis izcils. Otru tu vairs neņemsi, bet ar šo prieka maz.

 

Lūk, kā viss izskatās, kad sāk pieņemt lēmumus, izmantojot varbūtības aprēķinus:

Ēdiena #1 varbūtība, ka būs labs ir – 80%.

Ēdiens #2 varbūtība, ka būs labs – 60%.

Ēdiena #3 varbūtība, ka būs labs ir – 40%.

 

Izvēlies ēdienu #1. Taču, ja tas izrādās slikts, tad tu jau pašā saknē pieļāvi, ka tomēr pastāv 20% varbūtība, ka ēdiens ir slikts. Un tev nav par ko sevi šaustīt, jo neviens tāpat neko nevar zināt. Bet ar citiem ēdieniem iespēja ieberzties bija vēl lielāka. Attiecīgi 40% un 60%.

 

Es ceru, ka doma skaidra. Ja katram lēmumam piemet klāt kaut vai pašizdomātu ciparu, kas pieļauj neizdošanos jau lēmuma pieņemšanas brīdī, tad kļūst vieglāk pieņemt lēmumus. Bet veiksmīgāka dzīve iespējama tiem, kas prot daudz un ātri pieņemt lēmumus.

 

 

 

Posted in 5 lietas and tagged , , .