#143 – 5 atradumi: RESTARTs, Ikigai un ja nejautā, tad atbilde vienmēr ir NĒ [no 20.maija]

1. CEĻVEDIS. Ikigai

Zilo zonu piramīda ir ļoti svarīga. Ne vienu vien reizi esmu šo aprakstījis. Teju katrā savā lekcijā pieminu to. Tā ir ilgdzīvotāju vērtību pirmaīda, uz kuras integrēšanu savā dzīvē balstās viens veselīgs un ilgs cilvēka mūžs. Tajā ir 4 fundamenti. Kustīgums, aktīvums (arī fiziskās aktivitātes), dzīves jēga, mērķtiecīgums, nozīmes piešķiršana, ēdiens un sociālais aspekts.

Šiem principiem tad arī mēģinu sekot. Ir svarīgi veidot savu dzīvi ap tiem. Tas, protams, negarantē dzīvi līdz 120 gadiem. Taču nemēģinot to visu darīt, drīzāk iespējams, ka tas nebūs sasniedzams. Pie kam, kā esmu pamanījis, pati ilgdzīvošanas ideja cilvēkus bieži vien neuzrunā. Jo katrs pazīst kādu gana vecu cilvēku, kurš nevar nomirt un ilgstoši dzīvo samērā sliktu, citiem un sev apgrūtinošu dzīvi. Loģiski, ja tev acu priekšā ir bilde ar 85 gadīgu onkolīti, kas pats sevi nevar apkopt. Tāda dzīve mums nav vajadzīga.

Lai vai kā, tas tomēr ir mazliet pārsteidzoši, ka tieši caur šādu (var teikt – pesimistisku) prizmu ilgdzīvošana tiek uzlūkota. Es ļoti labi apzinos, ka cilvēkiem ir nepatika pret risku (risk aversion). Taču tai pat laikā vienīgā vērtīgā lieta, pie kā strādāt, par ko domāt ir – kā pagarināt savu dzīvi uz zemes. Tādēļ, ka viss pārējais var tikai izrietēt no tā.

Jā, domas un darbības par un ap ģimeni, saviem bērniem, vecākiem, līdzcilvēkiem. Par vērtību radīšanu, par pasaules uzlabošanu. Tas viss ir svarīgi. Daudzi pat teiks, ka tas ir būtiskākais. Tiešām, tam ir jāvelta lielāka uzmanība. Tomēr tas viss ir pupu mizas, ja tu neesi vesels. Ja tev regulāri jādomā par to, ka tev sāp ceļi. Vai ka esi nīgrs 60% gadījumu, jo tu vienkārši slikti guli. Ko dod domas par klimata pārmaiņām, ja tev nerūp ilgtermiņa redzējums par un ap savu dzīvi? Piekritīsi, ka ir atšķirība ilgtermiņa redzējumā, ja fokusējies uz vēl 15-20 gadiem savas dzīves, vai vēl uz kādiem 50-60 gadiem? Tas būtiski maina visu.

Tādēļ, ja domāsi par savu dzīves ilgumu, tad pēc noklusējuma nonāksi līdz atziņām, ka šajā virzienā ir aktīvi jādarbojas. Un tas jau līdzi pavelk gan dzīves interesantumu, aizrautību, pat azartu.

Katrā ziņā es šobrīd pilnīgi noteikti varu teikt, ka dzīvoju ar azartu. Lai arī manā dzīvē ir vēl atsevišķas jomas, kuras vēl ir tālu no sakārtotām. Par kurām man, pašam negribot, ir jādomā daudz vairāk. Kas noēd manu enerģiju.

Taču es nekad savas līdzšinējās dzīves laikā neesmu bijis tik enerģijas uzlādēts, tik ambiciozs, tik spēcīgs (jā, esmu arī fiziski spēcīgāks nekā jebkad agrāk) un tik pozitīvi noskaņots. Kā tas ir tagad.

Tas viss pateicoties tam, ka esmu apzināti un arī neapzināti centies dzīvot pēc šīs piramīdas.

 

Jā, šis viss bija tikai ievads īstajam atradumam – konceptam. Proti, runājot par ilgdzīvotāju piramīdu, es biju ievērojis, ka man precīzai idejas komunicēšanai it kā pietrūka vienas dimensijas. Es it kā skaidroju, viss it kā bija skaidrs, tomēr jutu, ka kaut kas izrūkst. Tagad pēc šī atraduma retrospektīvi pilnīgi skaidri zinu, kas tas ir.

 

Tas ir koncepts, kas ļauj visu savilkt kopā. Kas ir gandrīz vai kā praktiska enciklopēdija vai mācību grāmata, kas ikvienam daudz vieglāk ļautu ielikt savā dzīvē šāda veida pirmaīdu. Šo konceptu sauc IKIGAI.

Japāņu ideja. Ideja, kādā veidā integrēt savā dzīvē visas izvirzītās vērtības, kā saskaņot to gan ar prasmēm, gan ar spēju izdzīvot. Pelnīt naudu, atpūsties, meklēt dzīves jēgu un īstenot misijas. Tas viss vienā lieliskā Venna diagrammā ietverts. Un pašā, pašā vidiņā, kur pārklājās viss tas, kas liekas svarīgs un būtisks – ir tas IKIGAI. Katra paša virziens, kuru iet. Tas ir tas balanss.

Tikai tas nav mērķis vai gala iznākums. Tas ir procesa apraksts. Tā nav vieta vai laiks, kurā nonākt. Tā ir karte, kā pārvietoties.

 

 

 

2. HORMONI. Kāpēc mēs pārēdamies jeb dopaminerģiskais centrs mums šādi ir programēts.

Turpinājums.

Ikigai, es uzsveru, ir standarta operēšanas procedūra. Tas ir shematisks apraksts, kā darbībām būtu jānotiek. Tas ir kā olimpiskā cikla treniņa plāns sportistam. Gatavošanās pēc iepriekš izstrādāta plāna.

 

Ja šāda plāna nav, tad nonākt ‘olimpiskajās spēlēs’, figurāli izsakoties, nav iespējams. Tad ceļā stājas visādas citādas lietas. Kurām ir tendence izskatīties par svarīgām. Tad sāk parādīties pārāk daudz maņu orgānu baudu apmierināšanas tendences. Jo tieši tā mēs esam inženierēti.

Mēs esam radīti tā, lai mēs visu laiku kaut ko gribētu, bet nekad ar sasniegto nebūtu apmierināti. Mūsos iekodētā dopaminerģiskā sistēma ir uzkonstruēta tieši tā, lai visu laiku vajadzētu, bet visu laiku būtu par maz. Tieši šis mehānisms ir pamatā tam, lai mēs neapstātos. Lai mēs konstanti būtu gana motivēti un domātu par to, kā tikai labāk izdzīvot. Lai paši izdzīvotu un palīdzētu izdzīvot arī savas cilts brāļiem un māsām.

 

Dopaminerģiskie ceļi (pathways) darbojas neatkarīgi no tā, vai apzināti mēs kaut ko darām tai sakarā vai nē.

Tomēr mēs varam apzināties šos ceļus. Un nevis kā bieži ne līdz galam zinoši eksperti un kaktu dakteri grib iemācīt mūs tikt vaļā no nemitīgas visa kā gribēšanas. No šī, draugi, tikt vaļā nevar. Atgūt neatkarību no šiem dopaminerģiskajiem ceļiem var tikai rīkojoties, rēķinoties ar šo. Tāpēc jau vajag atslēgt tās telefona notifikācijas, lai neradītu papildu kārdinājumus. Ignorēt stimulus nevar. Var iemācīties jaunus ieradumus, kas apiet dopaminerģiskos ceļus.

 

Meditācija, pateicības, augstāk minētais Ikigai, uzvedības psiholoģijas, kondicionēšana un citas metodes ir kā potenciālie virzieni, kuros iet. Lai tad padarītu sevi par mazāk atkarīgu no dopamīna.

Jo pārēdamies, pārdzeramies, esam pārāk kūtri vai ne pārāk aktīvi – tāpēc, ka mēs esam tā radīti. Dabā uz katra stūra var novērot – ja ir pārāk maz mainīguma, tad viss plaukst un zeļ.

Taču tikai līdz brīdim, kad notiek kaut nelielas pārmaiņas.

Tā viss iet bojā. Un kā piemērs, liekā svara audzēšana cilvēka ķermenī ir dziļi organisma un šūnu līmenī kā plaukšana un zelšana.

Dzīres.

Taču mēs zinām ļoti labi, kas notiek, ja visu laiku dzīrojam.

Vai vispār jebko daram pārāk ilgstoši…

 

 

 

3. SASNIEGUMI. Ja nejautā, tad atbilde vienmēr ir NĒ.

Veins Greckis ir visu laiku labākais hokejists. Vai vismaz viens no labākajiem. Viņa zināmākais citāts: “Tu 100% netrāpi tos metienus, kurus neizdari.” Kas, protams, attiecas ne tikai uz hokeju vai sportu vispār. Tas attiecas arī uz dzīvi kopumā.

Šai reizē tas pats citāts, tikai citādāk iepakots. Kas potenciāli varētu radīt labāku rezonansi, jo nav saistīts ar hokeju.

Ja tu pie sevis domā, ka varētu darīt to vai šo, tad arī visticamāk zini, ka daudz kur tev būs vajadzīga citu cilvēku palīdzība. Būs jāiesaista citi.

Ja gribēsi apmierināt savas ambīcijas, tad ar lielu varbūtību tev būs jāiesaista citi no augstākiem plauktiem nekā esi pats. Te arī sākas pirmās problēmas, kādēļ tas nekad tā arī nenotiek.

Tu zini, ka esi no zemāka plaukta. Tam, kurš augstāk par tevi, tam ir kaut kā jāpierāda, ka esi tā vērts, lai ar tevi ielaistos sarunās. Taču tā, kā esi par sevi ne līdz galam pārliecināts, bailes, slinkums un citi dzīvnieciskie instinkti ņem virsroku, tu neizdari šo metienu. Iemesls dziļākajā būtībā ir bailes no atteikuma.

Un te ir vieta atradumam – teicienam. Ja nejautā, tad atbilde vienmēr ir NĒ.

Ļoti vienkārši. Ja jautāsi, tad tiešām ir liela varbūtība, ka tev atteiks. Un tā nav forša sajūta. Mums nepatīk būt atraidītiem. Mēs to traktējam kā izgāšanos. Un pamatoti.

Tikai, ja nejautāsi, tad atraidījums ir jau pēc noklusējuma. Tas ir pats augstākais izgāšanās līmenis.

 

Turklāt, jautājot, lūdzot, prasot, tu kļūsti labāks arī šajās prasmēs. Tu iemācies saprast, ko vispār gribi. Dažkārt tu vari nonākt daudz tuvāk savam IKIGAI, ja savā ikdienā esi integrējis regulāru lūgšanu.

Taču pats galvenais, ka cilvēki, kuriem lūdz, vēlas palīdzēt daudz vairāk nekā mums varētu šķist. Jo arī viņi, kuriem lūdz, šādi jūtas novērtēti.

Iedomājies tagad pats – ja tev kāds piezvana vai atraksta un lūdz kaut ko palīdzēt – tā taču ir laba sajūta, vai ne? Pat tad, ja tā ir reģipša nešana uz 5.stāvu.

 

 

 

4. LĒMUMI. Sagaidāmā vērtība. Expected value

Kā tu pieņem lēmumu?

Kā tu izvēlies, ar ko nodarboties, kurus projektus turpināt?

Pēc kādiem principiem vadies, lai saprastu, kur tērēt savu laiku un citus resursus?

Lēmuma pieņemšana balstoties uz sagaidāmo jeb paredzamo vērtību – expected value. Tas varētu būt labs kritērijs. Tāpēc, ka emocionāli ir ļoti neprecīzi. Emocionāli pieņemt lēmumus ir bīstami.

Mēs zinām, kas notiek, ja pārāk daudz aizraujamies ar emocijām kā kritēriju. Ar emocijām mēs izvēlamies paskatīties youtube video, nevis turpināt rakstīt atskaiti. Ar emocijām mēs izvēlamies apēst čipšus, nevis pagatavot brokoļu un Briseles kāpostu maltīti.

Jo ja mūsu lēmuma pieņemšanā nav kaut nedaudz ierēķināts sagaidāmā vērtība no konkrētā lēmuma, tad iznākums var būt bēdīgs.

Tam savukārt būtu jābūt saskaņā ar mērķiem. Kuri liekas kopā tai Venna diagrammā no pirmā Ikigai atraduma.

Piemēru?

Labi. Dilemma – kā izvēlēties projektus, pie kuriem strādāt?

Šobrīd plānoju arvien vairāk veltīt laiku biohacking aktivitātēm. Jautājums, kuru es sev uzdodu – vai iet vairāk lektora virzienu, lasīt lekcijas, vadīt seminārus uzņēmumiem utml., vai tomēr attīstīt biohacking kā informācijas un zināšanu platformu, kas ļautu domāt par e-komerciju, dažādiem pakalpojumiem  utml.

Turklāt, vai to visu darīt Latvijā, Eiropā vai varbūt skatīties tajos virzienos, kur biohacking’a ir maz, taču kur to vajag un kur ir finanšu resursi. Piemēram, izmantojot vecos kontaktus Dubaijā.

Kā izvēlēties virzienu? Ja es vadīšos tikai pēc emocijām, tad visticamāk atkal uzkāpšu uz vecā grābekļa un sākšu darīt tikai to, kas tulīt un tagad rada patīkamas sajūtas. Bet kam ilgtermiņā ir mazāka vērtība. Gan finansiāli, gan arī citu resursu apgūšanā. Par citiem resursiem es sauktu – kontaktus, zināšanas, laiku utml.

Lēmumu  pieņemt ir jāvar, izvērtējot visas šīs nākotnes paredzamās vērtības.

Šis atradums nav pamācīšana un pirksta kratīšana. Šis ir kā atgādinājums, kā ievērot nepieciešamos principus. Jo dilemmas un lēmumu pieņemšanas mūs pavada ik uz soļa. Šim jākļūst par ieradumu!

 

 

5. RESTART. Zoltners viesnīca.

Restartēties. Tas vajadzīgs visiem.

Pagājušajā nedēļā vadīju vienu nelielu semināru. Tajā vaicāju, vai un kurš grib pārmaiņas savā dzīvē.

Ikviens pacēla roku. Loģiski. Jo vienīgā konstantā lieta ir pārmaiņas. Cilvēki parasti jūtas slikti un dzīvē iesprostoti, ja nejūt, ka var un spēj mainīties.

Esam radījuši pēc iespējas drošāku un stabilāku vidi sev apkārt. Kaut kādā mērā viss, ko darām, ir vērsts uz to, lai nekas nemainītos. Tomēr dziļi bioloģiski zinām, ka pārmaiņas, izmaiņas un mainīgums vispār ir tas, kas dod mums labās sajūtas.

Šīs pārmaiņas mums jārada un jādara apzināti. Jāmeklē veidi un iespējas, kā to pēc iespējas labāk izdarīt.

Tas ir samērā sarežģīti. Pietrūkst bieži vien ne tik daudz zināšanu (lai gan tās arī), bet atbalstošā un pavadošā, lai šādas pārmaiņas notiktu ik dienas.

To arī pats mēģinu darīt un ar biohacking palīdzību virzīt arī plašumā.

Tādēļ lieku kopā šādu pārmaiņu rosinošu restartēšanās notikumu. Tīri gatavojoties rudenim un ziemai, lai ikviens būtu gatavs apzināti veicināt pārmaiņas. Gan arī lai piedalītos jau tāpat notiekošajās pārmaiņās visapkārt.

Es rīkoju pasākumu. Kā es saucu – RESTART 3 dienu notikumu no 3. līdz 5.augustam.

Tādu, kādu pats gribētu apmeklēt. Tā, lai ar smalkumu, klusumu apkārt. Tomēr ar lielu komfortu. Tā nav izdzīvošana. Tas būs ieradumu veidošanas, rīku un stratēģiju veidošanas pasākums.

Kurā notiks praktiskas lekcijas uzturā un ēdiena meistarklase, par un ap funkcionālām fiziskām aktivitātēm, pašaizsardzības lekcijas. Ieradumu veidošanas un minimāli efektīvās devas  principi, lai restartēšanās nebūtu tikai teorētiska. Lai restartēšanās būtu katras dienas notikums.

 

Aizvadītajā nedēļā jau biju vietā, kur tas notiks. Zoltners viesnīcā, Tērvetē.

Wow! Tur ir izcils restorāns, ar spilgtu šefpavāru, kurš zināms vēl no RocketBean. Kurš savā virtuvē gatavo ēdienus ar vomFASS produktiem. Man tas vienmēr ir apliecinājums zināmam standartam.

Pati viesnīca un visas tajā esošās telpas ir izcilas.

Apkārtne un vide fantastiska.

Ar skaistu dīķi, zaļiem mauriņiem un iedvesmojošu vidi.

Tā ir vieta, kurā sarīkot tieši šādus augsta līmeņa restarta notikumus.

Ak jā, starp citu, šādā restartā ir stingri limitēts cilvēku skaits – maksimums 15.

 

Ja Tevi šis uzrunā, tad, lūk, aizpildi pieteikšanās anketu! Tas ir ļoti būtiski, jo RESTARTu rīkoju tādu, kādā pats gribētu piedalīties. Man svarīgi, lai pārējie dalībnieki kvalificētos. Lai 15 personu grupa būtu cik vien iespējams rīkoties spējīga un gatava RESTARTam.

 

Posted in 5 lietas.