#141 – 5 atradumi: zīmēšanās, mums labāk darīt nevis domāt un kas ir koučings [no 6.maija]

1. LIMITĀCIJAS. Signālu sūtīšana jeb zīmēšanās.

Apzināties savus ierobežojumus ir atbrīvojoši.
Lai arī intuitīvi varētu likties gluži pretēji. Kad zini, ko nevari, tas varētu likties nomācoši. Tomēr es domāju citādāk.
Nekas tik ļoti neiedod brīvības sajūtu kā robežu apzināšanās. Tāpēc, ka viens no centrālajiem ierobežojošajiem faktoriem ir tas, ko mēs nezinām. Jo sevišķi, ka mēs nezinām, ko mēs nezinām. Apzināties robežas nozīmētu uzzināt, ko nezinām.
Turpinot par limitējumiem, šis atradums vienam otram varētu likties milzīgs pārsteigums.
Sabiedrībā pilnīgi noteikti šāda pieeja ir nekonvencionāla. Neakceptēta. Atbilstoši normām un pieņemtajiem noteikumiem, tas varētu būt kā skabarga acī. Jo tas potenciāli varētu mazināt tik daudzu cilvēku pūles un sasniegumus. Taču tikai virspusējā līmēnī.
Proti, sabiedrība un ikviens cilvēks pamatā darbojas tikai un vienīgi uz to, lai sūtītu noteikta veida signālus pārējiem. Sabiedrībai. Ne vienmēr tam jānotiek un arī ne vienmēr tas notiek plānoti un apzināti.
Šo gandrīz vai var pieskaitīt pie mentālo modeļu 1-minūtes-trikiem.
Sūtīt signālus vai kā Robin Hanson savā jaunajā grāmatā “Elephant in the room” lieto anglisko ‘signalling’.
Un jau Benjamin Franklin savā 18. gadsimtā to ļoti labi apzinājās. Franklinam tas bija tā – nav svarīgi, cik čakls un strādīgs tu patiesībā esi. Svarīgi ir tas, cik strādīgs un čakls tu izskaties. Tāpēc Benjamin Franklin regulāri izmantoja situācijas, kad apkārt bija daudz cilvēku, lai parādītu, ka viņš kā tipogrāfijas īpašnieks arī nebaidās no fiziska darba. Stumdams smagus vezumus, cilādāms dažādus smagumus, kamēr citi redz. To viņš apraksta savā autobiogrāfijā.
Lūk, par to ir signālu sūtīšanas ideja. Par to ir izglītības iegūšana, par to ir brandings, par to ir sociālie tīkli, materiālā pasaule utml.
Tādēļ cilvēkiem ir tik svarīgi domāt par statusa simboliem. Par pulksteņiem, mašīnām, drēbēm, brillēm, muskuļiem utml.
Kur šeit sakars ar savu limitu apzināšanos? Sakars ir tāds, ka ļoti bieži pieņemts uzskatīt, ka šāda pieeja ir slikta. Ka tā nav pieņemts un ka sirsnīgi, dvēseliski cilvēki tā nedara. Brīvības sajūtas sāks rasties tad, ja tu pieņemsi šo signālu sūtīšanas ideju kā cilvēkā iekodētu vajadzību. Vienkārši ne visiem ir svarīgi sūtīt signālus par savu automašīnu. Citi vēlas sūtīt signālus par savu intelektu, par šo un to, un viskautko.
Taču nevajag sev melot un noliegt, ka tu tā nedari. Tā dara visi.
Evolucionāri uz to palūkojoties, tam ir jēga un nozīme. Būt sociāli akceptētam paleolīta laikmetā bija izdzīvošanai ārkārtīgi svarīgi (pat vēl tagad tas tā ir). Lai tu kļūtu par akceptētu sociālo locekli, tev ir jābūt ar noteiktām visam kolektīvam svarīgām vērtībām. Vēl vairāk – ja vēlies ne tikai būt daļa no sabiedrības, bet arī turpināt vairot savu ģenētisko materiālu, tev ir jāpiesaista pretējais dzimums. To tu dari mēģinot sūtīt potenciālajam dzimumu partnerim signālus, ka tev ir ko dot. Tā rodas t.s. zīmēšanās.
Tu izvelc no sevis laukā labāko.
Kāzās taču viss ir tikai un vienīgi par un ap zīmēšanos. Cik viss krāšņi un cik katrs turīgs utml. Un tie, kas nesvin kāzas vai svin tās šaurā lokā bez tradicionālajiem kāzu kostīmiem, tie savukārt vēlas signalizēt, ka viņus ārišķības neinteresē.
Viss ir ap to.
Laikam galvenais, ko ar visu šo vēlos pateikt, gluži kā noslēpumu – izmanto šo signālu sūtīšanas ideju savā labā. Tā kā to darīja Benjamin Franklin.
Jo beigu beigās tā lielā talka, kas ik gadu tiek rīkota visā Latvijā būsim godīgi, 95% (izdomāts skaitlis) cilvēku tajā piedalās tādēļ, ka tas ir labs veids, kā sūtīt signālus, ka esi apzinīgs pilsonis. Lai instagramā varētu ielikt savu bildīti ar tikko gandrīz vai speciāli tam nopirkto Helly Hanson bezroci/vesti un Timberland zābaciņiem.
Vai kā minimums – nodemonstrētu, ka tev rūp Latvijas daba.

2. AUTOMATIZĀCIJA. Esam labi darīšanā, slikti – būšanā.

Desmitiem gadu tūkstošus esam bijuši darītāji. Katra ieguldītā resursa vienība ir proporcionāla katrai atdeves vienībai. No turienes jau arī nāk tādi teicieni kā – malka pati nesacirtīsies un grēdā nesakrausies. Vai gulta pati nesaklāsies. Grāmata pati neizlasīsies un ēdiens neuzcepsies.

Visas veicamās darbības cilvēkam ir bijušas kā apgrūtinājums. Galvenokārt tādēļ, ka mums ir prefrontālais kortekss, kas atbildīgs par mūsu racionālo pieeju dzīvē.
Esam slinkas radības.
Tāpat kā visas citas, kuras dara tikai tik lielu minimumu darbību, lai izdzīvotu.
Tikai atšķirībā no pārējām radībām, mums ir šī te domāšanas daļa, kas visu laiku ir konstantā dialogā ar izdzīvošanas daļu (amygdala). Tur arī parādās šīs idejas, kā varētu kaut ko nedarīt, kas ir tik grūti un nepatīkami. Meklējam veidus, kā sevi atbrīvot no šīm darbībām.
Meklējumi ir noveduši mūs pie modernām tehnoloģijām. Sākot ar spējām pieradināt mājdzīvniekus un audzēt pārtiku zemē (kas burtiski ir kā vistiņa, kas dēj zelta olas), beidzot ar dažādiem robotiem un mehānismiem, kas ļauj visu darīt vieglāk. Centrālā apkure un UGG zābaki arī pieder pie šīm modernajām tehnoloģijām.
Mēs esam iemācījušies visu automatizēt. Tas ir, atbrīvot cilvēku no nepatīkamajām darbībām.
Lēnām un pa druskai mēs visu laiku esam atbrīvojušies no daudziem nepatīkamiem uzdevumiem un pienākumiem. Un nemitīgi turpinām to darīt.
Mēs to darām un darīsim tik ilgi, kamēr nepaliks vairs, ko darīt.
Varētu domāt, kas tas ir tieši tas, ko vēlamies.
Esmu dzirdējis dažus sakām, ka viņi labprāt nestrādātu. Neko nedarītu. Tā būtu vieglāk. Dažu brīdi ikvienam ienāk prātā tāda ideja, sevišķi, kad darbā kaut kas pretīgs jādara. Kad situācija vairāk grauž nekā dod vērtīgumu dzīvē.
Tomēr skatoties statistikā, redzam, ka cilvēka otrs izplatītākais mirstības vecums, uzreiz aiz mirstības dzīves pirmajā gadā, ir mirstība pensionēšanās gadā. Tas ir moments cilvēka dzīvē, kad tu vairs neesi noderīgs profesionāli. Ja esi uzbūvējis savu dzīves jēgu ap to vienu darbu, kuru veic jau vairākus desmitus gadu, tad nav brīnums, ka cilvēks mirst.
Novērojumi “Zilās zonās” jeb pasaules ilgdzīvotāju reģionos liecina par to pašu. Ka dzīves mērķi un jēga ir viens no centrālajiem faktoriem. Tikai tur ļaudis šo dzīves jēgu ir saistījuši ar virkni citu darbību. UZSVERU VĀRDU  – DARBĪBU! Darbs savā dobē, ēst gatavošana, pulcēšanās pasākumos uz dejām. Kopā pat vīna dzeršana utt., utjp.
Tagad atpakaļ pie automatizēšanas. Zinot, cik daudziem liekas pretīgas daudzās un dažādās darbības, ir tikai laika jautājums, kad tās visas darīs neprotestējošie roboti un mākslīgais intelekts.
Un visbeidzot nonākam pie paša atraduma.
Lielais izaicinājums pasaules robotizācijā un mākslīgā intelekta attīstībā nav vis tas, ka zaudēsim kontroli pār mašīnām. Ka – nezin kādēļ – tie mūs iznīcinās.
Lielais izaicinājums ir – kā mēs atradīsim dzīves jēgu? Ja iepriekš jau noskaidrojām, ka esam miljoniem gadu bijuši darītāji un esam izkopuši darīšanas prasmes.
Mēs mākam būt labi darīšanā!
Kad mašīnas darīs visu mūsu vietā (lai gan mūsu stiprās puses ir tieši darīšana), tad mums atliks vien domāšanas daļa. Tomēr kā zināms, mēs esam ļoti draņķīgi domāšanā. Faktiski mēs ne tikai esam draņķīgi tajā – mēs domāšanas daļā visvairāk ciešam. Jau tagad depresijas un smagu psiholoģisku saslimšanu līmenis iet ārpus jebkādiem rāmjiem. Pašnāvību skaits tikai pieaug no gada uz gadu.
Tas turpināsies. Ja vien mēs jau laicīgi nepadomāsim par veidu, kā atrisināt šo jautājumu.
Kurš skan šādi – kā mēs varam piepildīt savu dzīves jēgu, ja mums nekas vairs nav jādara?

3. BIAS. Action bias – visi grib visu darīt

Visu biasu bias.
Vadonis.
Turpinājums iepriekšējam atradumam. Turpinājums tam, ka mēs ar lielām grūtībām tiekam (varbūt pat arī netiekam) pāri savam būšanas stāvoklim. Jo kā iepriekšējā noskaidrojām – esam labi darīšanā, nevis labi būšanā.
Tāpēc mums ir liela tendence kaut ko sākt darīt. Mēs darīšanu vērtējam augstāk par nekā nedarīšanu. Mēs taču zinām, ka vislabāk ir tad, kad ugunsdzēsējiem ir bezdarbība.
Tomēr kāds mans paziņa ir pietuvināts ugunsdzēsējiem un viņš brīvi atzīst, ka ugunsdzēsēji jūk prātā, ja nav izsaukumu. Tur piedevām ir vēl arī adrenalīna jautājums. Taču galvenais ir kaut ko darīt, jo garlaicība mums nepatīk.
Tieši tāda pati problēma ir arī ar medicīnu. Visticamāk, ka tieši šī iemesla dēļ ir novērojams jatrogēnijas fenomens. Par kuru maz runā, jo tas nekādu godu medicīnai nedara. Jatrogēnija ir kaitēšana pacientiem ar nepareizu vai pārspīlētu ārstu iejaukšanos.
Respektīvi, mēs, kas ejam pie ārstiem, maksājam viņiem par to, lai viņi mūs ārstē. Lai kaut ko dara. Nekā nedarīšana no ārstu puses papildu tam var tikt arī pārmesta no ārstus kontrolējošām iestādēm. Tāpēc ārstiem ir vistīrākais darbības jeb action bias. Viņam kaut kas ir jādara. Lai gan ir samērā labi zināms, ka visvienkāršākā ignorēšana, nekā nedarīšana ir vislabvēlīgākā organismam. Jo tas pats labi spēj tikt galā ar problēmām.
Klasika ir aukstuma/ ledus likšana pie tikko notikuša izmežģījuma. Tas ne tikai nepalīdz, bet kaitē sadzīšanai.
Kad cilvēks ir saslimis un neko neēd, tad pārējie apkārt esošie spiež slimniekam kaut ko apēst.
Garām, galīgi garām. Tagad, kad pats diezgan dziļi mēģinu iet gavēšanas/neēšanas tēmā, saprotu autofāgijas un šūnu apoptozes principus. Par kuriem jau esmu arī atradumos rakstījis te!
Viens labs piemērs, kuru retais sasaista ar šo pašu principu, ir – ko ķirurgi pirms operācijām un citām ārstnieciskām manipulācijām aicina pacientus nedarīt, ir neēst pirms tam noteiktu laiku. Jo viņi zina, cik labvēlīgi tas ir organismam.
Šis action bias ir novērojams arī virknē citu piemēru.
Piemēram, fiziskās aktivitātes. Svaru cilāšana, vispār ķermeņa trenēšana. Labi jūties tikai tad, ja tu ļoti nogursti. Tikai tad rodas sajūta, ka ir padarīts kaut kas efektīvs. Tāpēc nemitīga rosīšanās, e-pastu rakstīšana, pat mājas kārtošana intuitīvā līmenī šķiet produktīva. Jo kaut kas notiek. Lielā mērogā, nu tadā metaforā kā ‘ar skatu no gaisa balona uz zemi’, tas kopējo lietu kārtību nepakustina uz priekšu ne par centimetru.
Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas slikts. Cilvēki, kuriem ir izteikta action bias izpausme daudz biežāk attaisno savas ambīcijas. Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Tie ir arī cilvēki, kuri reti kad apstājas.
Apzināties šo ir svarīgi, lai neiekāptu vāveres ritenī. Riski ir lieli, un novērojumi liecina, ka lielakā daļa skrien šajā vāveres ritenī. Kāp ārā!

4. KOUČINGS. Coaching – atbalsts otram iziet cauri dzīves tranzīta zonai.

Nodrilēts vārds. Piekrist var. Koučings priekšā un pakaļā. Tagad daudzi ir kouči un mentori. Tāpāt kā par bitcoin un kriptovalūtām tagad visi runā, pirms kāda laika tas bija par koučiem.
Tomēr, ja distancējamies no šīs diskusijas, ka visi ir kouči un ka tas ir moderni, tad šī kouča loma un nozīme drīzāk globāli gan Latvijas, gan arī pasaules kotekstā ir par zemu novērtēta.
Jo kas tad ir koučs jeb koučošana. Tas ir atbalsts otram iziet cauri dzīves tranzīta zonai. Respektīvi – panākt pārmaiņas.
Ņemot vērā visu vērā ņemamo (sen gribējās šo frāzi kaut kur iespraust), un augstāk aprakstītos bias un nepilnības, cilvēki ir ļoti draņķīgi šos tranzītus veikt vieni paši. Tieši tādēļ, ka atrast sev atrunas un attaisnojumus ir visvienkāršāk, vajadzīgs kāds no malas. Kurš ne tikai var norādīt uz šīm atrunām, bet arī ievirzīt cilvēka iekšējo dialogu drusku citā gultnē.
Tas attiecas ne tikai uz dzīvi, attiecībām, bet arī uz biznesu un virzieniem, kuros cilvēkam ir ambīcijas.
Kaut kā ir ierasts sportā redzēt trenerus un koučus. Taču kāpēc sportā, sevšišķi augstākajā līmenī ir šie kouči? Tādēļ, ka sportists, lai arī zina, ko var un ko nevar, pats sevi pārāk bieži sabotē. Tas ir gan individuālajos sporta veidos, gan komandām.
Naivi ir uzskatīt, ka parastajā dzīvē tā nav. Tādēļ šis atradums nāk no viena podkāsta (vairs gan neatceros, kurā tieši tas bija), un tajā tieši tika teikts – nākotnes prasme numur viens varētu būt spēja būt par kouču. Tas nenozīmēs, ka katram būtu jābūt par kouču. Tas tikai nozīmē, ka jautājumu uzdošana, biasu un nepilnību pamanīšana un atzīšana ir teju vērtīgākais, kas var būt.

5. 1-MINŪTES-TRIKS. Kondicionēšana pret stresu.

Viss iepriekšējais bija ļoti gari. Tad nu tagad īsi un uzreiz pie lietas.
Fiziskās stresa izpausmes ir paaugstināts pulss, paātrināta elpošana. Kas pilnībā atbilst stāvoklim, kad tev jākļust drosmīgam, lai kaut ko pārvarētu. Esi noteikti bijis/-usi situācijā publiskā pasākumā, kurā lūdz uzdot jautājumus tiem, kas uz skatuves. Tev ir jautājums, tu gribi to uzdot. Un tu jau domā par to, ko jautāsi, jo tev ir vaicājamais. Tieši tajā brīdī nāk virsū stress. Tev jāsaņemas un jāpaceļ roka. Un dažreiz tu to neizdari. Vēlāk nožēlo, ka neuzdevi jautājumu.
Tomēr šad un tad ir sanācis uzdot šo jautājumu. Tu biji drosmīgs/-a.
Lūk, triks. Katrreiz, kad sajūti tuvojamies stresu, pārslēdz sajūtas no stresa uz drosmi. Atgādini, ka šī stresainā situācija ir nevis stress, bet situācija, kurā sajūti vajadzību pēc drosmes. Faktiski, ka esi drosmīgs/-a. Saki sev: tas nav stress. Kognitīvā rāmju pārlikšana (reframing – kāds zina labu latviešu vārdu šim?).
Kognitīvās psiholoģijas pētnieki atzīst, ka stresa situācijas labāk uztvert kā izaicinājumu nevis kā draudus.
Tāpēc stress ir iespēja. Tā nav drauds!
Posted in 5 lietas and tagged , .