#135 – 5 atradumi: veģetārisms, mentālie modeļi un evolūcija ir citādāka [no 25. marta]

1. EVOLŪCIJA. Gēni.

Šis norāva man jumtu. Tas ir koncepts, kas pilnībā maina spēles noteikumus.
Apsēstība ar gēniem. It kā tieši tie visu noteiktu. Gēni ir pamatā, taču tas, kā tie strādā, ir mazliet pārprasts. Intervijā Neurohacker podcast ar Dr.Bruce H. Lipton es saklausīju līdz šim nedzridētas idejas un versijas.
Šis atradums man ir īsts izaicinājums. Kā Alberts Einšteins teicis, ja kaut ko nevari vienkārši izskaidrot 8 gadīgam bērnam, tad pats to nesaproti.
Tā nu mēģināšu tagad pierādīt, ka sapratu šo ideju. Lai arī uzreiz jāsaka, ka droši vien mans stāsts būs sadrumstalots. Izcelšu atsevišķas idejas.
Proti, sāksim ar pirmo.
Evolūcijas teorija pēc Č. Darvina ir nepareiza. Kā minimums – neprecīza.
Tādā ziņā, ka nejauša mutācija, kuras rezultātā izdzīvo pielāgoties spējīgākais, ir aplama. Nevis nejauša, bet dziļi mērķtiecīga. Nekas nav nejaušs.
Šeit lielu lomu spēlē vīrusi. Pretēji pieņemtajam uzskatam. Vīrusiem, izrādās, ir pozitīva loma.
Vīrusi piedalās šūnu komunikācijā, lai veidotu aizsargmehānismus. Nedz hormonālā sistēma, jo tā iedarbina teju visas šūnas, nedz nervu sistēma, jo tā savienota tikai ar ierobežotu šūnu skaitu jeb sava ierobežotā tīklojuma dēļ nespēj veikt to, ko spēj palīdzēt vīrusi.
Proti – pateicoties vīrusu signāliem, organismā tiek izsludināta dziļi lokāla vajadzība izstrādāt vielas. Vielas, kā aizsardzību pret slikto ietekmi. Lai pasargātu savu spēju funkcionēt.
Tā arī notiek evolūcija. Nevis nejauši un haotiski. Nevis caur mutāciju, kura miljoniem gadu rezultātā rada daudzveidību. Bet gan apzināti un ļoti mērķtiecīgi pielāgojoties signāliem.
Starp citu, šādā veidā ar lielu pārliecību varam arī uzskatīt, ka rūdīšanās ir konstanta signalizēšana šūnām un gēniem, lai tie pielāgojas mainīgajiem ārējiem apstākļiem. Rūdīšanās ir nekas vairāk, kā svārstīgu un apgrūtinošu apstākļu radīšana.
Dinozauri izmira tieši šādi. Iesnas mēs saķeram tieši šādi. Slimības mums pienāk tieši šādi. Ja mēs dzīvotu laboratorijā, kur apstākļi būtu pilnīgi nemainīgi, tad iespējams mēs varētu ēst cukuru, sēdēt mīkstumā un siltumā. Viss būtu labi. Taču atliktu tikai pamainīt ārējo temperatūru kaut par vienu grādu vai kaut nedaudz pamainīt ēdienkarti, kā tūlīt piemestos visbriesmīgākās kaites.
Tā arī dinozauri bija ārprātīgi pieraduši pie nemainīgiem labvēlīgiem apstākļiem. Kolīdz notika nelielas izmaiņas, tā izmira teju visi.
Tā, lūk, evolūcijas teorija ir nevis nejauša, bet ļoti precīza. Un nav vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai rastos jaunas fenotipiskās jeb ārējās gēnu izpausmes. Kā atbilde uz epiģenēzi (ārējie ietekmējošie apstākļi, kas ietekmē gēnus).
Otrs, gēnu reakcija uz signāliem.
Pēc ģenētiskā testa veikšanas, varam noskaidrot, cik ģenētiski predisponēta ir kāda konkrēta saslimšana. Ja atrodam, ka gēnos ir Alcheimera risks, tad varētu būt, ka tā tieši ir papildu aizsardzība, nevis papildu risks.
Varētu pat būt, ka šāda gēnu atrašana varbūt pat ir laba. Jo tas nozīmē, ka gēnos jau ir iebūvēti mehānismi pretdarboties kaut kādām noteiktām slimībām un kondīcijām.
Kā varu signalizēt gēniem, ka man vajag konkrētas šūnas uzražot? Atbilde ir – vīrusi. Tie signalizē gēniem lokalizēti, lai tie sāk ražot gēnus kā aizsardzību. Vēl pirms, piemēram, vēža šūnas aktivizējas. Un šie vīrusi tiek saukti par ekzosomām. Kas no šūnu sastāva izdalās un organismā siganlizē vajadzību pēc aizsardzības.
Fascinējoši!!! Noklausies šo podkāstu un sapratīsi, cik daudz kas var izrādīties citadāks, nekā ticis pieņemts domāt.

2. VESELĪGS DZĪVESVEIDS. Vai veģetārisms ir veseslīgs?

Par veģetāriešiem. Esmu ne reizi vien teicis, ka ikvienam vajadzētu būt kaut nedaudz veģetārietim.
Tādēļ, ka veselīgas ēšanas pamatā, neatkarīgi no jebkā, dārzeņi ir teju pats galvenais. Tas ir, dārzeņus cilvēki ēd pārāk maz. Pie kam, tie nav tikai kartupeļi.
Tajā pat laikā veģetārisms vien, ja papēta drusku dziļāk, arī nav atbilde. Ir virkne lietu, ko veģetāriešiem nekādi neizdodas uzņemt. Ja par barības vielām runājam.
Negribu iet visu to apli un nevienam neko pierādīt. Vai veģetārieši var ēst pilnvērtīgi tāpat kā omnivori jeb visēdāji? Tas lai katram pašam lemšanai. Mani drīzāk ieinteresēja cita nianse.
Šis raksts labi atspoguļo statistiku un dažas īpatnības par to, kā izpaužas veģetārisms.
Līdzīgi maratona skriešanai, arī veģetārisms pats par sevi varbūt arī nav tik vēlams, kā tam blakus stāvošās lietas. Kuras teju kā roka ar cimdu iederas visā veģetārisma dzīveveidā. Proti, garu distanču skriešana, monotona trenešanās nav diezin ko veselīga no hormētiskā viedokļa – oksidatīvais hroniskais stress, slodze locītavām utt., utjp. Tas viss ir reāli. Tādēļ es beidzu skriet maratonus. Un vispār garās distances.
Taču trenēšanās maratoniem sev līdzi pavelk citu labo. Cilvēks sāk domāt par ieradumu maiņu, par uzturu, par savām sajūtām, kaut vai caur pulsa vērošanu. Uzlabo savu sirds un asinsvadu stāvokli, sevišķi, ja pirms tam vispār nekas nav darīts. Bieži vien cilvēks sāk domāt arī par kaitīgo ieradumu atmešanu. Parādās arī jauni domubiedri. Viss beigu beigās izpaužas arī kā pastiprināta mērķtiecība. Tas viss ir labi. Tādēļ kaitīgā skriešanas ietekme gandrīz vai stipri vien atpaliek no ieguvumiem.
Veģetārismā ir ļoti līdzīgi. Veģetārs dzīvesveids atstāj ietekmi arī uz citām dzīves jomām.
Virkne pētijumu liecina, ka izslēdzot atsevišķus mainīgos no vērtējuma, veselības stāvoklis kā tāds veģetāriešiem nav neko labāks kā neveģetāriešiem.
Respektīvi, ja paņem lielu cilvēku grupu, no kuriem 50% ir veģetārieši, bet otri 50% – neveģetārieši, tad redzams, ka veģetāriešiem tipiskāk nekā pārējiem ir būt veselīgākiem dzīvesveida ziņā. Mazāk smēķē vai lieto alkoholu. Vairāk sporto, mazāk izvēlas pārstrādātu pārtiku utml.
Vārdu sakot, ja tu domā uzlabot veselības stāvokli, tad atbilde nav veģetārismā kā tādā. Atbilde ir dzīvesveids ar daudz lielāku daudzumu labo ieradumu.

3. VESELĪBA. Elektromagnētiskā lauka ietekme uz ķermeni.

Absence of evidence is not evidence of absence. Vienmēr gājis grūti man šo tulkot latviski.
Mana versija būtu – pierādījuma neesamība nav neesamības pierādījums.
Šo es minu elektromagnētiskā lauka sakarā. Jau arī #121 atradumos rakstīju par wifi, bluetooth un vispār par EMF kaitīgo ietekmi. Garš sanāca rakstiņš, kuru vērts izlasīt, ja domā, ka nekas nav tāpat vien.
Cilvēki, kuri ar putām uz lūpām aizstāv tehnoloģiju nekaitīgumu, bieži vien tikai pasmejas par tiem, kuri to visu uztver ar skepsi.
Jā, es arī lietoju telefonu. Man mājās visu laiku ir ieslēgts Wifi. Telefonu bieži vien nēsāju kabatā. Kā arī man raksturīgi vēl citi ikdienas ieradumi, kas pilnīgi noteikti neko labu negarantē.
Jā, virkne pētījumu liecina, ka nekāda tūlītēja un negatīva ietekme no visiem šiem starojumiem nav.
Varbūt, ka arī pēc 5, 10 vai 20 gadiem visiem viss būs skaidrs. Varbūt…
Taču lūgums būtu šiem par nekaitīgumu pārliecinātajiem nedarīt vienu lietu! Nenoliegt, ka pilnīgi nekas tā visa ietekmē nenotiek! Tādēļ, ka arī šajā gadījumā neskaitāmi, atkārtoti pētījumi liecina, ka kaut kas notiek. Pakļaujot šūnas EMF starojumam, kaut kas notiek. Varbūt nevaram saprast, kas tieši. Taču pilnīgi noteikti nav tā, ka nekā nav.
Tomēr šoreiz gan gribu aplūkot EMF caur nedaudz citu prizmu.
Pēc Ben Greenfield intervijas ar Nicolas Pineault nolēmu parunāt par sazemēšanos, par iekšējo bioloģisko pulksteni un kā daba to visu ir iecerējusi. Tieši caur EMF.
Ir tāds minerālis magnetīts jeb angliski magnetite (Fe3O4) – tas mums katram ir organismā. Tajā skaitā smadzenēs, kā arī citur ķermenī.
Pastāv versija, ka tieši šis magnetīts ir viens no galvenajiem minerāļiem, kas mums nepieciešams, lai mūsu bioloģiskais pulkstenis darbotos precīzi. Tas, ko saucam arī par cirkādijas ritmu. Tiek arī uzskatīts, ka putnu migrācija un ģeogrāfiskā orientēšanās, pārlidojot pat starp kontnentiem, ir magnetīta atbildība.
Tā kā tas ir magnētiskajam laukam pakļauts minerālis, tad pēdējā laikā arvien biežāk novērotā putnu nespēja orientēties ir saistīta ar pieaugošo mobilo antenu un citu EMF starojumu parādīšanos.
Tieši tāpat arī mūsu ikdienā un dzīvē esam kļuvuši arvien mazāk spējīgi sajust savu iekšējo pulksteni, ar grūtībām orientējamies telpā.
Tam varētu būt 2 iemesli:
a. arī mēs esam pārlieku lielā EMF ietekmē, kas mums traucē paļauties uz iekšējiem bioloģiskajiem mehānismiem, tāpat kā dzīvniekiem;
b. mēs pārāk reti sazemējamies (angliski to sauc par grounding vai earthing).
Šī interesantā versija, kas man lika uztvert šo kā atradumu, bija tieši sazemēšanās.
Elektromagnētiskais lauks, kādu izstaro zeme (burtiski: zeme, smiltis, augsne), šajā elektromagnētiskā signāla līmenī sasinhronizē mūsos iekšā esošo magnetītu.
Turklāt šādi skatoties uz sazemēšanos, parādās daudz vairāk jēgas. Jo šādi var vieglāk uztvert visu procesu, lai nav jādomā, ka tā kaut kāda mistiska ezotērika. Kaut kāda jocīga enerģijas apmaiņa. Šāda biolauku komunikācija ir kaut kas visai tuvu līdzīgs tam, kā darbojas tās pašas mobilo telefonu signāla stacijas.
Lūk, tieši tik vienkārši!
Starp citu, ja vēlies samazināt EMF ietekmi uz savu organismu, tad daži punkti, kurus esmu sācis ievērot es pats, un iesaku arī tev:
– nelieto bluetooth;
– ikdienā lieto telefonu caur austiņām, neturi to pie galvas;
– ieslēdz telefonā 3G – nelieto 4G bez vajadzības, tādā veidā samazināsi EMF kaitīgo radiāciju par ~80%.

4. NOŽĒLA. Nevis fomo, bet feel bad of future regret

Ne visi zina, kas ir FOMO.
Angliskā fear of missing out abreviatūra.
Tā ir sajūta. Tipiska lielākajai daļai cilvēku. Jo iespēju, opciju un izvēļu ir apgrūtinoši daudz.
Un ja nu izdarītā izvēle ir nepareiza? Un ja nu palika neizmantota vēl labāka iespēja?
Stress šādi palielinās, kad palielinās opciju skaits.
Vienīgi parasti šī fomo sajūta ir par tagadni. Piemēram, tu zini, ka tev jāpastrādā piektdienā līdz vēlam vakaram. Tajā pat laikā visa foršā draugu kompānija tevi sauc uz foršu pasākumu. Tu vari sajusties slikti, ka neizmantota paliek iespēja superīgai laika pavadīšanai, interesantām sarunām.
Vai vēl reālāk sūdīga sajūta – tu zini, ka tavi kursa biedri kopā sametās kādam kopprojektam, bet tu netiec aicināts piedalīties. Tomēr šai fomo sajūtai var tikt pāri samērā viegli. Kā? Tas katram individuāli. Parasti samierinies. Jo saproti, ka visu nevar un tā ir labi.
Taču līdzīga fomo ir   kāda cita sajūta. Šīs nedēļas atradums.  SLIKTI JUSTIES PAR NĀKOTNES NOŽĒLU. Feel bad of future regret. No jaunā Jordan Harbinger podcast. Denise Shull.
Vēl jau mēdz teikt – labāk nožēlot, ko izdarīji, nekā to, ko neizdarīji.
Mans atradums attiecas uz abiem veidiem kā kopā savilcējs. Jo nožēla ir traucējoša abos gadījumos, un abos ir viens un tas pats.
Nākotnes nožēla ir tad, ja tev ir bijusi iespēja A pagātnē, bet tu to neizmantoji. Tagad to nožēlo. Piemēram, nopirkt bit coin, kamēr tas vēl maksāja 800$, nevis kā tagad – virs 10’000$.
Tagad tu saskaries ar jaunu iespēju B. Tu momentāli atceries bijušo un tā arī neizmantoto iespēju A. Sajusties slikti vai pat kā idiotam tu vairs negribi, tādēļ nolem šo iespēju vairs nelaist garām.
Tagad par atziņām, kāpēc ir svarīgi par šo kā minimums padomāt:
a) ja sajūtas un emocionālos stāvokļus un/vai fenomenus apzīmē ar vārdiem, tad kļūst vieglāk, jo tad tā vairs nav neskaidra amorfa masa;
b) mēs ikvienu opciju un to, cik tā laba, varam novērtēt tikai retrospektīvi. Bitcoin gadījumā to neviens nevarēja paredzēt. Tāpat kā tagad neviens nezina. Varbūt tas saplaks. Varbūt atkal cena pieaugs līdz 100’000$. To neviens nezina. Tāpēc opcijas bija, ir, būs katru sekundi. Tām jāpieiet ar skepsi gan no pagātnes, gan arī no nākotnes viedokļa.
Un vēl. Nepalīdz arī skatīšanās uz citiem, ko tie darījuši. Jo viņiem daudz biežāk ir palaimējies, nekā tas bijis apzināta lēmuma rezultāts. To, starp citu, sauc par survivorship bias jeb izdzīvotāju bias.

5. MENTĀLIE MODEĻI. Kā vieglāk navigēt pa dzīvi.

Iepriekšējo atradumu nobeidzu ar bias.
Tādēļ nelielam bonusam te ielieku labu infografiku ar pārskatu par kognitīvajiem biasiem. Ikvienam tie ir jāzina. Vismaz paši galvenie. Šos vajadzētu mācīt vidusskolā.
Labi. Bet atradums ir cits. Ikvienam noderēs šis atradums par mentālajiem modeļiem.
Manas papildu simpātijas pret šo ir tādēļ, ka savu 1-minūtes-triku meistarklasi esmu uzbūvējis tieši balstoties uz mentālajiem modeļiem.
Kas tas vispār ir?
Varbūt atbildēt uz šo jautājumu man labāk palīdzēs raksturojums – kā ir, kad neizmanto šādus modeļus.
Tu pavadi ikdienu, lēkājot no vienas situācijas uz citu, impulsīvi un intuitīvi darot lietas, kā nu ienāk prātā. Bieži vien nekas prātīgs tev prātā neienāk, tādēļ tu sāc veidot darāmo lietu sarakstus. Ar simtiem ierakstu. Tas tevi biedē, jo kurš gan nebūtu nogruzīts par neizdarāmām lietām? Nemaz nerunājot par to, ka katru sekundi pastāv risks novērsties no visa svarīgā un būtiskā ārējo stimulu, savu psiholoģisko un fizioloģisko limitu dēļ, utt., utjp.
Vārdu sakot, neizdošanās iespējas ir nesalīdzināmi lielākas nekā izdošanās. Tāpēc jau Warren Buffet saka, ka naudas pelnīšanā pats galvenais ir nezaudēt naudu. Ja tu nezaudēsi, tad ir lielas iespējas arī nopelnīt. Taču fokusējoties uz tikai nopelnīšanu, tu aizmirsti (vai pat ignorē) riskus zaudēt.
Riski jau nesamazinās tikai tādēļ, ka tu tos neņem vērā.
Buffet pieminēju tādēļ, ka viņš kopā ar savu biznesa partneri Charlie Munger ne reizi vien ir minējuši, ka savu pasaules redzējumu balsta mentālajos modeļos.
Tas ir – konceptuāla pieeja attieksmei, uzvedībai un lēmumu pieņemšanai.
Piemēri būtu jau tie paši kognitīvie biasi vai Pareto 80/20 likums. Par kuru ikvienam jau būtu bijis jāzina.
Iesākumā svarīgi kaut vai pārzināt, kas un kādie tie ir.
Nākamais solis būtu šo medeļu integrēšana dzīvē. Par ko es arī mācu savā meistarklasē.
Starp citu, tā ir bezmaksas. Respektīvi, maksa būs tik, cik tev tasliksies vērts. Ja nenoderēs, tad 0,00€, ja noderēs, tavuprāt, 1 eiro vērtībā, tad varēsi iemest manā cepurē tikai 1 eiro.
Online video vairāk nekā 4h lekcija maksā 47€.
Ja gribi, vari tai piekļūt te: https://meistarklases.com/course/1-min-triki/
Posted in 5 lietas.