#131 – 5 atradumi: tu esi ola vai sīpols, Daņiļeviča talants un mākslinieks ir vērotājs [no 25.februāra]

1. ANALOĢIJA. Izcils introverts vs ekstraverts skaidrojums.

Sākumā noliegšu.
Vispirms minēšu iesmeslu, kāpēc šāda analoģija līdz galam nestrādā.
Lai arī esmu liels duālisma piekritējs. Tas ir – vai nu ir, vai nav. Sevišķi tāpēc, ka gandrīz jebko beigu beigās var reducēt līdz vienam pēdējam jautājumam uz kuru atbilde ir jā vai nē. Laikam jau arī tādēļ mani uzrunāja šāda analoģija.
Tomēr šādos cilvēka raksturojumos parasti ir vērojams spektrs. Praktiski nekad nav tikai tā vai tā.
To pašu noteikti var sacīt arī par introverts un ekstraverts. Kā raksturojumu. Katrs droši vien ir nedaudz introverts un/ vai nedaudz ekstraverts. 5 pret 95 vai 20 pret 80. Vai varbūt pat 49 pret 51.
Iedomājies garu taisni no +bezgalības līdz  -bezgalībai. Kurā vietā pa vidu atrodies tu?
Līdzīgi ir ar vesels-slims salīdzinājumu. Vai gudrs-muļķis.
Labi. Kad nu esmu noliedzis šāda atraduma vērtīgumu, tagad to aizstāvēšu.
Sevišķi noderīga šāda analoģija būtu gadījumos, lai ekstravertam parādītu, kāpēc intoverts ir tāds, kāds viņš ir. Un otrādi.
Analoģija ir: sīpols pret olu. Kā tu domā, kurš ir kurš?
Atbilde: ola ir introverts. Tieši tas, ka uzreiz zem čaumalas var piekļūt saturam, pašam introvertam ir traucejoši. Katram ir vēlme pēc privātuma, pēc saviem noslēpumiem. Tāpēc bieži socializējoties, introverts samērā ātri jūt apdraudējumu savai olas čaumalai. Zem kuras tad visi uzreiz tiek klāt labumiem. Ar kuriem pats cilvēks samērā reti grib dalīties. Kad introverts saka, ka viņš nogurst no socializēšanās, tad visticamāk tas ir – nogurst no olas čaumalas aizstāvēšanas. Jo tā ir trausla. Tas paņem enerģiju.
Kurpretim ekstravertiem jeb sīpoliem nav jātērē tik daudz enerģijas. Jo sīpols taču ir ar daudz slāņiem. Ja kāds tiek klāt vienam, tad zem tā ir kāds cits. Viņam tas nākas viegli. Jo risku ir maz, ka līdz kodolam kāds varētu tikt viegli un ātri.
Tu esi sīpols vai ola?

2. KREATIVITĀTE. Rakstnieks ir skulptors. Un mākslinieks ir vērotājs.

Kreatīvs ir tas cilvēks, kura ikdiena sastāv no vērošanas. Cilvēks, kurš skatās, var arī ieraudzīt.
Mākslinieki bieži redz lietas, kuras pārējie neredz. Nevis tāpēc, ka nemākslinieki neprot ieraudzīt. Bet gan tāpēc, ka mākslinieki zina, ka viņiem ir jāskatās, lai redzētu. Daudz jāskatās. Un ja daudz skatās, tad arī pastāv iespēja kaut ko ieraudzīt.
Nemākslinieki vienkārši bieži vien uzskata šādu skatīšanos par laika šķiešanu. Secīgi arī mākslinieki bieži vien viņiem šķiet dīkdieņi.
Es nezinu, vai tas tiešām tā ir. Bet man gribas domāt, ka jā. Jo neredzu citu iemeslu, kāpēc kāds ir radošs, bet kāds nē. Jo radīt jau nozīmē salikt visu esošo citā, līdz šim nebijušā kombinācijā.
Tā  taču skulptori saka – ka viņi jau tikai no tā granīta ar kaltu nodaudza nost lieko. Tā veidojas statujas un skulptūras.
Man labpatīk domāt, ka esmu rakstnieks. Labi, lai nebūtu parāk skaļi – esmu rakstītājs. Lai vai kā – mani aizķēra analoģija par rakstnieku un skulptoru. Tāpat kā skulptors, arī rakstnieks no visa valodas vārdu krājuma nodauza nost visus liekos vārdus, atstājot vietu tikai tiem, kuriem jābūt.

3. IKDIENAS VĀRDI. Precizitāte vs. patiesība – kad pieņemt lēmumus. 

Mēs meklējam patiesību.
Mēģinām savilkt kopā visu zināmo.
Kā mozaīku liekam kopā.
Sākot no bērnu dienām. Tā visu mūžu.
Tad vienā brīdī kādā no jomām sāk parādīties zināma pārliecība, ka mozaīkas gabaliņu ir gana daudz, lai sāktu par kaut ko spriedelēt. Sāk parādīties pat augstprātība, ka tajā jau vairāk nekā arī nav. Ka viss daudz maz ir zināms. No visa, ko vispār var zināt.
Tā rodas pārpratumi starp sakarību/korelāciju un cēloņiem.
Tik bieži cilvēki izdara secinājumus par lietām, kurām nav nekāda sakara ar to, par ko tiek izdarīts secinājums.
Šoreiz vienlaicīgi 2 atradumi vienā. Jo tie iet roku rokā. Patiesību sakot, viens jau ir bijis #101 atradumos – false positive un false negative. Taču tik būtisks, ka atkārtot ir vērts.
Proti, cilvēki izdara secinājumus par kādu notikumu, kļūdaini piedēvējot tiem iemeslus.
Medicīnā tas ir ļoti izplatīti. Starp citu, viens no iemesliem, kādēļ sievietēm mamogrāfija, tāpat kā vīriešiem prostatas pārbaudīšana, potenciāli var radīt lielus draudus. Neprecizitāte šajos izsekojumos ir nenormāli augsta. Respektīvi  – tā ir vienīgā labākā tehnoloģija krūts vēža noteikšanai.
Taču ļoti neprecīza.
Un tikai tādēļ, ka šī šobrīd ir labākā iespējamā, tā automātiski nevar tikt uzskatīta par labu absolūtā nozīmē.
Šis mūs noved pie otra atraduma. Proti – precizitātes.
Var jau būt, ka vārds ‘patiesība’ sarunvalodā ir ar pavisam citu jēgu un nozīmi nekā nopietni skaidrojot. Tomēr valodas lietošana ietekmē ikviena ikdienu un dzīvi.
Paskaties, kā cilvēki lieto, piemēram, vārdu ‘patiesībā’ – kā tādu parazītvārdu. Novazājas.
Ejam atpakaļ pie mamogrāfijas.
Precizitāte. Tas ir vārds, kuru mums būtu jālieto ‘patiesības’ vietā. Tas mainītu visu ikdienas diskursu.
Iespējamība, varbūtība. Tiem būtu jākļūst par daudz tuvākiem un draudzīgākiem vārdiem mums katram. Tas ļautu izvairīties gan no ‘falšā pozitīvā’ iznākumiem, gan padarītu dzīvi daudz mazāk stresainu.
Es to redzu kā pārliecības veicinātāju.
Turpmāk varētu, piemēram, lēmumu pieņemšanā daudz drošāk rīkoties. Jo tev nebūtu mūžīgā dualitāte – vai tu kļūdīsies vai ne. Pieņemot lēmumu, tavs kaut vai iekšējais dialogs par lēmuma pieņemšanu būtu novērtējams procentos. Iespēja trāpīt pareizajā izvēlē ir, piemēram, 70%. Un ja tas nepiepildās, tad zini, ka tomēr tie 30% iespējamības bija. Un tev sevi nebūs jāšausta. Ka kaut ko esi izdarījis nepareizi. Kas būtu tas false negative iznākums.
Starp citu, tā ir tipiska lieta – augstu vērtēt savu ieguldījumu panākumos, kad tā ir tikai sakritība. Tāpat kā vainot sevi neveiksmēs, kad tā ir tikai neveiksmīga apstākļu sakritība.

4. TEĀTRIS. Daņiļēviča deju teātris.

Ir jau drusku stulbi izcelt to, ko nevienam vairs nav iespējas nedz redzēt, nedz dzirdēt.
Taču tas bija tik spilgts notikums, ka tomēr nolēmu iekļaut savos atradumos.
Daņiļēvičs ir ļoti talantīgs. It kā jau šaubu nebija. Un tomēr nākas atzīt, ka varbūt par zemu novērtēts talants.
Tagad, paskatoties atpakaļ uz lielo izrādi “No zobena saule lēca”, ir skaidrs, ka tas bija fenomenāli labs uzvedums. Perfekts šovs ar skaistu stāstu.
Arī šī mazāka mēroga izrāde “Mana daba” bija emocionāls, praktiski visiem maņu orgāniem dziļš piedzīvojums.
Tāpat arī dzīvā mūzika, kuru grupa “Tax free” sakomponējusi speciāli šim uzvedumam.
Mana daba ir stāsts par dabu. Tik spilgti izstāstīts, ka pēc noskatīšanās bija sajūta, it kā būtu noskatījies National Geographic krāsainiem kadriem filmētu dokumentālo filmu par dabu.
Vienīgais, ko šajā atradumā varu ieteikt – ja redzi, ka A.Daņiļēvičs uzved kādu deju mākslas darbu – noteikti ir vērts doties baudīt!

5. FILMA. “C’est la vie!” jeb vēl cits nosaukums “Le sens de la fête”

Līdzīgi kā daži amerikāņu režisori, Steven Soderbergh vai brāļi Koeni, arī režisoru duets Olivier Nakache un Éric Toledano, izskatās, ir īsti talanti. Jebkura filma viņu repertuārā ir izdevusies. Atceramies The Intouchables vai otru ar to pašu aktieri Omar Sy – Samba.
Nejauši uzdūros šai “C’est la vie” un ar baudu noskatījos. Pozitīva filma, ar lielu devu ironijas. Ar uzbarucienu narcistiski noskaņotiem cilvēkiem. It kā pārspīlēti, tomēr reālistiski noslīpēts gan stāsts, gan tā atspoguļojums.
Filma stāsta par bagātniekiem domātu pasākumu organizatoru. Kā viņš tiek galā ar savām privātajām problēmam, kamēr pa vidu visam šika kāzu ballīte pilī izgāžas teju katrā pasākuma prgrammas aspektā.
Sen nebiju tik bieži filmas laikā par teju katru filmas tēlu teicis, kāds tas ir idiots. Vienlaicīgi smejoties un pie sevi nodomājot, ka tādas lietas tiešām notiek…
Galvenā atziņa – neatkarīgi no tā, cik sūdīgi iet, vienmēr ir iespējams pakārtoties apstākļiem un izvilkt maksimāli labāko no visa.
Filmas IMDB 7 balles vērtējums ir nopelnīts godam. Es neliktu 8.
Taču 7,7 vai 7,8 balles filma no manis saņem.
Posted in 5 lietas.