#128 – 5 atradumi: ģimenes vīzija, mākslīgais intelekts mūs nogalinās un kā evolucionē baktērijas [no 4.februāra]

1. ĢIMENE. Ģimenes sapulce par 10 gadu vīziju.

Mērķtiecība un ambīcijas individuālā līmenī ir samērā izplatīta lieta. Ar daudz maz reālu darbības plānu.
Ap to uzbūvētas veselas industrijas.
Self-help jeb pašizaugsme ir “lielais” temats.
Palūkosimies uz organizācijām. Uzņēmumi, sabiedrības, pat valstis izvirza sev mērķus un uzstāda vīzijas, kurp iet, un kur tās vēlas nonākt. Arī šī ir liela lieta. Te arī ir apkalpojošās industrijas, kas palīdz identificēt esošo situāciju, kā arī formulēt mērķus un uzstādījumus.
Tomēr pameklējot apkārt, maz tiek runāts par ģimenes kā institūcijas mērķiem un vīzijām.
Kā es to redzu?
Var jau būt, ka ikviena daudz maz normāla ģimene tā dara. Es nezinu. Tomēr man ir sajūta (bez empīriska pamatojuma), ka vairums vienkārši dzīvo nost. Kādam no ģimenes locekļiem ir savi individuālie mērķi. Tie tiek vairāk vai mazāk pārrunāti. Tad ģimene kā vienība plus mīnus virzās tajā virzienā, lai maksimāli atblistu kāda personiskajiem mērķiem.
Sarunas šai gadījumā ir ārkārtīgi būtiskas. Jo tas ļauj/ liek kaut kā vienoti stūrēt visu ģimenes kopumu.
Sarunu trūkums bieži vien arī rada norobežošanos, neizpratni vienam par otru, domstarpības. Beigās varbūt pat ģimenes izjukšanu.
Novērots vienā otrā ģimenē, kur kāds no locekļiem pēkšni nolēmis garīgi un morāli attīstīties. Vai arī tas noticis nejauši. Pārējiem ģimenes locekļiem šādas pārmaiņas  ir samērā neizprotamas. Notiek mērķu un vīziju kolīzija. Tādas ģimenes īsti vairs nevar  pastāvēt.
Es šeit visu nedaudz vienkāršoju. Realitātē ir krietni vairāk slāņu, kas visuietekmē.
Tas, ko vēlos pateikt – pat ja katram ir savi individuālie mērķi un ambīcijas, būtu svarīgi ar tiem dalīties un, kopsaucēja formā, veidot kopīgo vīziju. Ģimenes vīziju.
Termiņi var būt visdažādākie. 3-5-10-25 gadi. Vienalga. Turklāt tam pamatābūtu jāatbild uz dažiem jautājumiem.
Kas mēs esam? Kur mēs atrodamies? Kurp mēs vēlamies tikt? Kā mēs tur gribam tikt?
Kā kolektīvs, kā ģimene.
Šādi jautājumi jāuzdod kaut vai tādēļ, lai saprastu, kā tava dzīve izskatīsies arī tad, kad tavi bērni būs pieauguši. Kā tu redzi sevi? Kur tu redzi sevi? Laukos vai pilsētā. Latvijā vai ārzemēs? Aktīvu profesionāli vai atvērtu mazbērnu audzināšanai? Izglītosies vai rušināsies pa dārzu?
Un nekas no tā nav viens otru izslēdzoši. Neviens jautājums nav jāatbild šodien. Neviens konkrēts jautājums nav jāatbild vispār. Tā ir procedūra. Kā jau reiz rakstīju – nevis plāns ir svarīgs, bet plānošanas process.
Mums pagājušajā nedēļā notika pirmā oficiālā ģimenes sapulce.

2. EVOLŪCIJA. Nevis izdzīvo stiprākais, bet notiek simbioze baktēriju līmenī. 

Dažkārt neiznāk piefiksēt idejas avotu. Šoreiz tā arī noticis. Kaut kā liekas, ka tas bija Intelligence Squared Podcast.
Kurš, starp citu, ir ļoti labs podkāsts. Podkāsts, kura saturs 90% gadījumu ir audio ieraksti no dzīvajiem pasākumiem.  Un daļēji ir kalpojis par iedvesmas avotu man par 5 atradumu pasākumam.
Kāda britu zinātniece, uz jautājumu, vai zinātnē ir vajadzīgs vairāk sieviešu,  atbildēja interesantā virzienā.
Par šo vispār varētu izvērst ļoti plašu diskusiju. Kurā ‘kreisajiem’ būtu daudz ko iebilst. Sevišķi feministiski noskaņotajiem  (vēl jo vairāk, ja no Skandināvijas). Par to, ko nozīmē dzimumu atšķirības.
Taču šajā konkrētajā gadījumā runa bija par to, ko zinātnē spēj ienest sievietes, ko vīrieši spēj mazāk. Turklāt nav runa par to, kas ir vērtīgāk. Bet par to, ka ir principiālas atšķirības.
Vīrieši daudz izteiktāk ir vērsti uz sacensību, uz konkurenci. Tā tas vienkārši viņos ir ielikts. Tāpēc Čārlza Darvina evolūcijas teorija paredz nemitīgu attīstību. Kuras pamatā ir konkurējošs koncepts – izdzīvo stiprākais.
Tomēr vēlāk, pētot mazliet dziļāk, bija jāatzīst, ka tas nebūt līdz galam šādi nav. Evolūcijas teorijas ietvaros šī paradigma nedaudz mainījās. Šobrīd daudz izplatītāk ir runāt par – izdzīvo tas, kurš ir visspējīgākais pielāgoties. Pielāgoties izdzīvošanai.
Neiedziļināsimies klasiskajā – pielāgošanās – versijā.
Šī augstāk minētā britu zinātniece ienesa jaunu virzienu manā domāšanā. Tas arī ir tas, kāpēc sievietes ir vajadzīgas ne tikai zinātnē. Gan biznesā, gan izglītībā, medicīnā un vispār ikvienā jomā – tieši šīs atšķirīgās pieejas dēļ. Pieeja saistīta ar fizioloģiskām atšķirībām. Sieviete, atšķirībā no vīrieša, ir spiesta jebkuru situāciju izvērtēt daudz ilgāk.
Tas sakņojas idejā par tēviņa izvēli. Vīrietim vajadzīgas dažas sekundes, lai palaistu pasaulē pēcnācējus. Sievietei potenciāli ir vajadzīgi daudzi gadi.
Tieši tādēļ, ka sieviete vērtē, kurš kandidāts ir piemērotāks, visu kontroli viņa patur savā pusē. Līdz ar ko konkurētspēja jāpierāda tieši vīrietim. Tāpēc vīrietis ir pieradis būt konkurējošā prāta stāvoklī. Nav brīnums, ka evolūcijas teorijas pamatā ir tieši šāda pieeja.
Sieviete turpretim pieradusi būt tā, kuras interesēs drīzāk ir atrast sadarbību. Šī ideja būtu ar lielām prieksšrocībām, ja pasaulē valdītu sievietes. Ļoti iespējams, ka notiktu daudz vairāk sadarbību, komunikāciju utml. Tas lai paliek pie versijām.
Tas, kas šoreiz svarīgs evolūcijas teorijas sakarā – ir sadarbība dabā pretēji konkurences idejai. Proti, simbioze.
Šīs zinātnieces vārdiem, dabas evolucionēšanas centrālā paradigma ir bakteriālā simbioze. Tieši sīkorganismu, baktēriju, šūnu evolūcija norisinās, meklējot optimālākos sadarbības jeb simbiozes apstākļus. Tas stūrē attīstību. Komunikācija un koordinēšana notiek vissīkākajā līmenī.
Neizvēršot šo ideju dziļāk, atradums ir konkrēts – izdzīvo tas organisms, kurš spēj izveidot visoptimālākos baktēriju jeb mikrobioma sadarbības apstākļus.

3. BĒRNU AUDZINĀŠANA.  Likt stāstīt, ko viņi ir iemācījušies šodien.

Bērnu audzināšanas temats daudziem ir aktuāls. Arī ļoti populārs. Ja kaut ko uzraksti par to, liela iespēja, ka tas būs klikšķu pievilinātājs.
Neesmu drošs, ka tā būs arī konkrēti ar šo, bet man šis liekas superefektīvs un nenormāli vienkāršs atradums.
Mazliet atkāpjoties, te būs stāstiņš, ar kuru daudziem varētu būt viegli identificēties.
Kad es gāju skolā, neviens man nestāstīja, kādēļ jāiet skolā. Visiem bija zināms tikai tas, ka tā vajag. Ka tā dara, ka tas ir pienākums. Pat – ka pieaugušajiem ir darbs, bet bērnu ‘darbs’ ir skola. Tātad izpalika jebkāda veida pamatojums. Tāpat kā pamatojumi izpalika arī par konkrētām lietām, kuras mācīja. Tipiskā skolēnu frustrācija par to, kam viņam jāmācās trigonometrija. Jo skolēns ar tik dziļu pārliecību zina, ka to viņam dzīvē nevajadzēs. Jo tik pretīgas un abstraktas lietas nav vajadzīgas. Un ja arī ir, tad skolēns darīs visu, lai nevajadzētu. Tas ir tas, ko sauc par self-fulfilling prophecy jeb pašrealizējošs pravietojums.
Rezutātā – visi iet uz skolu, pienākuma pēc kaut ko mācās. Baidoties no sliktām atzīmēm, piespiež (vai arī vecāki to dara) sevi mācīties, lai kontroldarbā viss būtu labi.
Tā katra mācību stunda, katra mācību diena, nedēļa, mēnesis aizrit vienā garā desā. Tas process ir kā tāda izstaipīta un izmīcīta rauga mīkla. Viendabīga masa. Kurai vēl jo mazāk nozīmes.
Ja man tagad jādomā par skolas pagātni, man kaut ko grūti izcelt. Kaut kādas epizodes, kaut kādi atsevišķi momenti. Tomēr kopumā man nav ne jausmas, kā tas viss šļūdonis tika izšļūkts cauri…
Taču būtībā skola ir vieta, kurā bērniem ārprātīgi intensīvi tiek dota jauna informācija. Praktiski katru minūti. Pēc noklusējuma, jebkas, ko bērns uzzina skolā, katru sekundi ir JAUNUMS. Un ja tas nav jaunums, tad tas principā būtu jāuzskata par skolas feilu. Ok, var būt kaut kādas atkārtošanas mācībstundas, konsultācijas utml. Taču arī to ideja ir iemācīt bērnam to, ko viņš vēl nav paspējis pietiekami labi apgūt.
Jūtu nepilnības šajā procesā, vismaz manā skolas pieredzē saglabājušās atmiņas, ka netika veltīts pietiekami daudz laika, lai paskaidrotu, ko tik visu jaunu bērns nav apguvis. Mazos, 2-3 gadus vecus bērnus, vecāki vēl slavē un liela, kad izdevies salikt klucīšus vai pašam ar karoti paēst. Bet skolas vecumā tas kaut kur nozūd, vien pa retam dalot uzslavas.
Es gan arī nesaku, ka uzslavām jābūt. Tomēr svarīgi likt bērniem novērtēt ne tikai progresu, bet arī likt apzināties, ka mācību process nav nesaprotama mīkla. Ka bērns katru dienu ir bijis pietiekami advancēts, jo ir iemacījies jaunas lietas. Katru dienu!
Mans jaunievedums – katru dienu savācot bērnus no skolas, galvenais jautājums – ko tu šodien iemācījies?
Viņu pienākums ir minēt vismaz vienu lietu. Vēl jo labāk  – vismaz vienu lietu katrā priekšmetā.
Nu jau bieži ir reizes, kad bērni paši iesāk dalīties, lielīties un ar lepnumu minēt visu jauno.
Šis strādā tieši tāpat kā man strādā rakstīšana par 5 atradumiem. Bērniem no tā ir šādi ieguvumi:
– bērni spiesti būt apzinātāki katrā stundā, jo zina, ka būs par kaut ko jāpastāsta;
– mācību process vairs  nav viena gara desa, bet tās ir konkrētas lietas;
– rodas sajūta, ka kaut ko iemācas; un kaut ko iemācas jau arī;
– bērni gūst praksi un pieredzi atstāstīt, formulēt domas un prezentēt.

4. SOCIĀLĀ PSIHOLOĢIJA. Kādam mērķim  ir uguns trauksmes signāls? 

Man tas bija pārsteigums. Skats uz daudz maz ierastām lietām no citas puses. Tādu lietu noteikti ir samērā daudz. Tādu, kuras virspusējis izskatās citādāk nekā patiesībā iecerētas. Vai pat funkcionālas.
Pie tādām lietām pieder uguns trauksmes signāls publiskās un darba vietās.
Ja tu domā, ka signālam primāri ir jāinformē cilvēkus par to, ka ir sācies ugunsgrēks, tad tu maldies. Tā ir viena no funkcijām. Tikai tā nav pati galvenā.
Vairākkārt un daudzviet atkārtoti eksperimenti apliecina, ka cilvēki ir diezgan izteikti konformisti. Piemēram, telpā atrodas vairāki cilvēki. Strādā vai dara jebko citu. Eksperimenta nolūkos pa druvju apakšu palaiž dūmus. Visi tos ierauga. No tiem dažiem cilvēkiem telpā neviens formāli un neformāli nav līderis. Neviens neuzņemas iniciatīvu, neviens nejūt sevī lielāku atbildību. Tādēļ viens uz otru paskatās, neviens neko nedara, jo visi neko nedara. Un turpina darīt to, ko sākuši. Visi it kā pie sevis nodomā, ka varbūt tas ir ugunsgrēks. Taču paskatoties vienam uz otru, nekādus apstirpinājumus neredz. Klasiski un izplatīti. Ja papēta pētījumos cilvēku uzvedību.
Iedomājies – pat tad, ja redz dūmus!!!! Tev pie sevis liekas, ka tu tā nedarītu. Diemžēl viss liecina, ka darītu gan.
Interesanti, ka tas pats notiek, ja vienkārši bez papildu informācijas sāk skanēt uguns trauksmes signāls. Visi viens uz otra paskatās, un neviens neko nedara. Jo visi domā, ka citi zina, kas jādara.
Viss, kas vajadzīgs, ir cilvēkam iedot apstiprinājumu tam, ka situācija ir nopietna.
Tas starp citu attiecas uz jebkuru situāciju, kurā piedalās daudzi cilvēki, kurā jāpanāk kaut kāda rīcība un rezultāti. Piemēram, uz ielas kādam jāpalīdz, kad visi domā, ka cits palīdzēs utml.

5. MĀKSLĪGAIS INTELEKTS. Mūs iznīcinās epastu dēļ

Viens mazliet smieklīgs, bet potenciāli reāls mākslīgā intelekta drauds ir šāds.
Saistīts ar to, ka mēs iedodam mākslīgajam intelektam (MI) atrisināt kādu problēmu. Taču tā kā esam diezgan draņķīgi lieu prognozētāji, mēs varam nošaut greizi. Pat dodot datoriem, robtiem un mašīnām risināt vistriviālākos uzdevumus.
Visa problēma slēpjas nespējā paredzēt visas t.s. neplānotās/ negribētās konsekvences. Taču tas mums būs jādara.
Tas slavenais piemērs, kuru Elon Musk ir minējis. Proti, mēs katrs saņemam simtiem spam epastus. Skaidrs, ka mēs gribētu, lai tiktu izbeigta spamošana.
Tagad mēs iedodam MI atrisnāt problēmu – tikt vaļā no spama.
Un datoram jeb MI nav emociju. Tas aukstasinīgi pildīs jebkādu uzdevumu, kāds tam dots. Līdzīgi kā iRobots, kurš tīrot grīdu saskarās ar šķersli. Tas centīsies apbraukt šķērsli, lai tikai iztīrītu to vietu, kas jāiztīra. Un mēs par to priecājamies. Tāpat ar kalkulatoru. Tu vari kaut vai miljons reizes ievadīt vienādojumu 2+2. Tas katru reizi dos atbildi 4. Arī par to mēs priecājamies.
Taču diezin vai mēs preicāsimies, kad MI atrisinot problēmu ar spam atrastu visefektīvāko risinājumu. Nogalināt pilnīgi visus cilvēkus. Tas patiešām būtu efektīvākais risinājums.
Tikai mums ne pārāk derīgs…
Posted in 5 lietas.