#125 – 5 atradumi: kā audzināt bērnus, darīt mazāk un smadzenes [no 14.janvāra]

1. AUDZINĀŠANA. Malcolm Gladwell. Neradīt bērniem konkurējošu vidi.

Tipiska situācija. Vismaz tā bija pirms samērā neilga laika.
Hokejs. Bērni 10 gadu vecumā. Trenējas. Vecāki atveduši bērnus, jo acu priekš Sanda Ozoliņa un Artūra Irbes tēli. Sak, mūsu bērniem arī jākļūst par NHL zvaigznēm.
Treners ir skolotājs, kuram jābūt ne tikai pedagoģiskajai izglītībai, bet arī virknei konceptuālu redzējumu par to, kam vispār bērnos ir jānotiek. Baidos, ka to Latvijas augstskolās nemāca. Diemžēl.
Atradīsies, kas mani apšaubīs, taču domāju, ka pedagoģija ir vismazāk svarīgais skolotāja (un treneris ir skolotājs) aspekts. Tas tā pat kā mācīties par pavāru tehnikumā ir labi, ja gribi iemācīties racionēt miltus, sāli un citus ingredientus uz 238 cilvēkiem. Izveidot bērnu dārza ēdienkarti, lai tā atbilstu Ministru kabineta noteikumiem.
Tas pats ar pedagoģiju.
Jautājums rodas – kā ir ar šiem konceptiem, kā bērnam jāveidojas kā personībai, kā psiholoģijai jānostiprinās? Piemēram, tādiem konceptiem, pie kuriem pieder šis atradums no Malcolm Gladwell? Par kuru drusku zemāk…
Rūdīšanās un stoiķu filozofija cilvēku sāk interesēt stipri vien vēlāk. Kad lielai daļai jātiek galā ar bērnībā ieliktajiem šķībajiem pamatiem.
Nu tad atpakaļ pie hokeja. 10-11 gadīgu bērnu treneri, saņemot spiedienu no vecākiem, māca bērniem spēlēt hokeju. Darboties ar ripu, tehniku, metienus pa vārtiem utml. Visa sistēma tiek buvēta fokusējoties uz spēli.
Tad notiek brīnišķīgas lietas! Vecāki ir sajūsmā. Bērnu komandas braukā apkārt pa turnīriem Skandināvijā un visus uzvar. Visus pēc kārtas. Pat sagrauj. Vecāki laimīgi. Tūlīt jaunā paaudze sāks arī pieaugušo pasaules čempionātos uzvarēt zviedrus un somus. Droši vien arī kanādiešus. Jo paskaties, cik tālu esam priekšā. Vismaz U-10 čempionātos.
Tomēr nezin kādēļ, paaudze pēc paaudzes ne vien pasaules čempionātos lielajiem, bet pat jau pusaudžu vecumā vairs neko nespēj izdarīt. Kāpēc tā? Kur ir tie 10 gadīgie bērni, kas ‘drāza’ somus un zviedrus? Kur ir?
Izrādās, zviedri līdz pat 13-14 gadu vecumam, līdz puikām sākas pubertāte, treniņos slidinās un spēlējas. Viņi spēlē hokeju, taču ne tikai. Tie vienkārši ampelējas ar citiem sporta veidiem, tai skaitā ar hokeju. Īsi pirms zēnu pubertātes treneri tiem lēnām sāk likt virsū gan slodzes, gan uzsvaru uz pašu hokeju. Un kas pats svarīgākais – tas ir tas vecums, kad pirmo reizi parādās ideja par konkurenci, par sāncensību. Ka sportam ir kaut kāds mērķis. Jo līdz šim viss bija spēle, kurai uzvarētāja un zaudētāja noteikšanai nav lielas nozīmes.
Briedums kombinācijā ar sacensību, izrādās, ir daudz izteiktāks. Jau 15 un 16 gadu vecumā Latvijas jaunajiem hokejistiem pret zviedriem nav izredžu.
Pagājušajā nedēļā klausījos Tyler Cowen interviju ar Malcolm Gladwell, kurā tieši šis konkurences vides radīšanas aspekts pārāk agrā vecumā tika aprunāts. Malcolm Gladwell, starp citu, ir tas, pateicoties kuram   populāra kļuvusi Anders Ericsson ideja par 10’000 stundām darba, lai sasniegtu meistarības līmeni. Te ir šī grāmata.
Tas, ko Malcolm saka – pārāk agri un pārāk izteikti vecāki rada bērniem konkurences vidi. Pārāk agri bērniem tiek likta virsū šī 10’000 stundu koncepcija. Agrā vecumā bērniem pēc iespējas daudz jādara dažādas lietas. Bērnam jāatīstās vispusīgi.
Aspekti, kādēļ šis viss ir svarīgi, nav viena maza atraduma formāts. Tomēr fakts kā tāds ir būtisks.
Šis, starp citu, mierīgi varētu būt 5 atradumu pasākuma temats. Kurā arī paaicināt kādu ekspertu no malas.

2. FRĀZE & MAZĀK DARĪT [nekā tu vari]. Do less than you think you can – Tim Ferriss

Frāze, kas aizķērās no Tim Ferriss, ko savukārt izteica kāds viņa viesis. Pretēji tipiskajai pozitīvās psiholoģijas pieejai, kas mudināt mudina uz noticēšanu savām spējām. Noticēt, ka varam darīt vairāk, ka varam visu. Ticēt pozitīvajam iznākumam.
Tomēr panākumus var mērīt nevis pēc tā, cik daudz un perfekti visu paveic. Panākumus var mērīt arī pēc tā, cik ļoti vari nedarīt. Lai tik un tā būtu gandarījums.
Šī frāze ir līdzīga kādai citai – “Bagāts ir nevis tas, kuram viss ir. Bagāts ir tas, kuram neko nevajag.”
Ja šis ir vērsts uz lietu, priekšmetu un jebkādu mērāmu izpausmju vērtību, tad pagājušās nedēļas atradums attiecināms uz darbībām un uzvedību.
Es jau pats arī esmu drusku vainojams vēlmē darīt daudz un viskautko. Tā ir. Varbūt vajag darīt mazāk.
Tomēr patieso vērtību šādā izteikumā saskatu tādēļ, ka nav jāizvirza iedomāti standarti. Kuru dēļ ne viens vien ir skrējis sienā un pēc tam mocījies ar sāpēm no puniem, ko tā izraisa.
Darīt mazāk nekā tu domā, ka vari izdarīt – ir atslēga, kā ļoti daudzi varētu izkāpt laukā no t.s. vāveres riteņa.

3. APZIŅA.

Liels un sarežģīts temats. Bez pārspīlējumiem. Viens no svarīgākajiem. No visa, visa.
Pēc Sam Harris vārdiem – nav būtiskāku jautājumu, ar kuriem nodarboties visaugstākajā līmenī, kā apziņa.
Viss pārējais ir sadzīve.
Kad klausījos vienu no fascinējošākajām intervijām par šo tematu, man mute palika vaļā. Figurāli izsakoties. 3 stundas un sapratu es no tā 40%. Varbūt pat mazāk. Iespējams, ka valodas dēļ. Ne angļu valodas nesaprašanas, bet vairāk konceptuālu un idejisku konstrukciju dēļ. Sevišķi, ja nav ierasts šādus tekstus regulāri lasīt vai klausīties.
Te būs garā saruna. Kā arī vēl viena cita, kurā minēts gan Sam Harris, bet kurā par apziņu runāts no zinātniski empīriskā viedokļa.
Ņemot vērā, ka šis ir garš un kompleks temats, nolēmu paņemt tikai vienu sīku aspektu. Taču tādu, kas lika manām domām drusku pavingrot.
Proti, pieņemsim, ka apziņa mūsos katrā ir unikāla. Ka tā ir iztrūkstošais elements mākslīgajam intelektam. Ka apziņa vispār ir pats centrālais, kas visus atšķir vienu no otra. Tajā ir tas, ko daudzi uztver kā daļu no dievišķā utt., utjp. Vārdu sakot – apziņa ir pats svarīgākais un vismazāk izskaidrojamais.
Domu gājiens ir šāds. Daudzi skaidro, ka smadzenes un cilvēka organisms ir ļoti sarežģīti un ka apziņa ir noteikts šūnu, neironu, sinapšu utml. stāvoklis. Tas ir tas, kas veido apziņu. Ļoti fizioloģiski. Bez kādu augstāku spēku, ezotērikas utml. klātbūtnes.
Šajā gadījumā es nesliecos ne uz vienu no pusēm. Es vienīgi cenšos šo redzēt kā izaicinājumu savām smadzenēm.
Tātad apziņa varētu būt unikāla katram, jo katra fizioloģija, anatomija, pieredze ir unikālas. Tas ir visu īpašību kopums.
Taču, iedomāsimies, ja mēs varētu paņemt šo kopumu un nokopēt. Cilvēka smadzenes vai pat veselu cilvēku. Jā, mēs to nespējam, bet ja mēs spētu uztaisīt pilnīgi precīzu kopiju – 100% precīzu. Kā saka, uz mata tādu pašu.
Vai tad mēs tajā kopijā saņemtu pilnīgi tādu pašu apziņu?
Vai tajā kopijā visi dzīvības un apziņas procesi notiktu precīzi tieši tādi paši ‘uz mata’?
Lai šis paliek kā jautājums. Lai veicas!

4. SMADZENES.

Šis ir ātrais. Pēdējo minūšu atradums. Vienkāršs, bet ļoti uzrunājošs. Tā ir frāze. Pamanīju Instagram. Labi veidojas konteksts ar iepriekšējo atradumu par apziņu.
“Ja smadzenes būtu tik vienkāršas, lai mēs varētu tās saprast, tad mēs būtu tik vienkārši un nevarētu tās saprast.”

“If our brains were simple enough for us to understand them, we’d be so simple that we couldn’t.”

― Ian Stewart, The Collapse of Chaos: Discovering Simplicity in a Complex World

5. ILGDZĪVOŠANA. Kurš grib pielikt klāt savai profesionālajai dzīvei 20 gadus?

Parādi man, kurš gribētu vēl tikai 12 mēnešus nobliezt?
Lai ļauj man nopirkt dzīvības apdrošināšanu un norāda mani kā labuma guvēju.
Esmu jau apnicis ar saviem 120 gadiem? Tevi tas neinteresē. Tevi interesē būt laimīgam, un nedomāt par gadiem. Tikai dzīvot nost. Es saprotu. Lai gan nē, nesaprotu…
Negribēt domāt par gadiem ir gandrīz vai strausa taktika.
Kāpēc nevarētu gribēt dzīvot ilgi?
Labi, pamēģināšu citādāk uzdot šo jautājumu. Lai tas būtu kā papildu stimuls domāt par gadiem kā par grāmatvedību. Par to var nedomāt. Tomēr vienā brīdī būs jādomā, lai savilktu galus kopā.
Tātad. Atradums ir no Dan Sullivan. Viņš vaicā – kurš gribētu savā profesionālajā, savā aktīvajā dzīvē nodzīvot vēl tikai 12 mēnešus. Un pēc tam viss. Atdot galus. Kurš?
Dan Sullivan pajoko un piebilst, ka labprāt izmaksāšot viņam dzīvības apdrošināšanu, norādot sevi kā patiesā labuma guvēju.
Protams, neviens negrib šādu opciju.
Ejam tālāk. Kurš gribētu savā aktīvajā dzīvē vēl tikai 5 gadus? It kā daudz, bet ne pārāk. Nav diez ko labs scenārijs.
Kāds grib varbūt veselus 10 gadus klāt? Arī sūdīgi, jo nav taču sajūtas, ka viss padarīts, ka viss interesantais jau ir aiz muguras.
Pielikt savai profesionālajai dzīvei klāt vēl 20 gadus? Un viss. Daudz, bet maz. Sajūtas uzreiz kļūst tādas kā limitētas. Kā zivij akvārijā. Kur peldēt ir vietas, tomēr nekur tālu tikt nevar.
Kā būtu ar vēl 50 gadiem aktīvas dzīves? Jau skan daudz labāk, vai ne?
Pēc šī Dan Sullivan turpina savā jociņu stilā. Viņš ir totāls pretinieks idejai par “bucket list” jeb saraksts ar lietām, ko izdarīt pirms nāves. Jo kad tāds saraksts esot sastādīts, tad universam tu sūti signālu, ka var beigt to lietu un likt karoti nost. Viņš gribot nomirt kādos 6-7 projektu pusceļā. Skaidrs, ja tu gatavojies ilgi dzīvot, tad visu laiku sāc jaunas lietas.
Tad kādā brīdī pienāk tavs laiks, lai arī esi iesaistīts 10 projektos. Kā Dan saka, tad viens no bonusiem ir tāds – kad tu nomirsti, tad vismaz 2 nedēļas neviens nesēro. Jo ir spiesti tikt galā ar ziepēm, kādas esi savārijis. Viņiem 2 nedēļas būs vajadzīgas, lai to haosu izstrēbtu. Bet pēc tam jau viss aiz muguras.
Varbūt šis pēdējais bija tāds drusku savārstījums. Tas nekas. Man likās svarīgi sev un pārējiem atgādināt, ka jādzīvo tā, it kā laika ir daudz. Bet jāatceras, ka:
KĀ TU PAVADI IKDIENU, TĀ TU PAVADI SAVU DZĪVI!
Posted in 5 lietas.