5 atradumi: mērķu sasniegšana, mēs esam iedomīgi un neticēt Dievam

1. DUĀLISMS. Dr. Zach Bush. Ievainojuma un salabošanas proporcija.

Duālā daba. Attīsties – dzīvo, neattīsties – mirsti. Par progresu kā dzīves virzītājspēku esmu jau ne reizi vien ieminējies.

Kaut kā allaž es to biju skatījis no tāda psiholoģiskā viedokļa. Vien nedaudz ieminoties par bioloģiju. Tik labu dziļi bioloģisku aprakstu šim konceptam vēl nebiju dzirdējis. Tieši tādēļ, ka ļoti vienkāršs. Saprotams ikvienam. Skaidrojums dzīves duālismam, kā notiek dzīvība, ir tik elegants, ka es to visticamāk nočiepšu un turpmāk savās lekcijās izmantošu bieži.

Dzīve ir definējama ar ievainojuma un salabošanas proporciju. Samērā neveikli skan.

Ja varētu palūgt lingvistiem latviešu valodas adaptāciju no angliskā ‘Rate of repair; rate of injury’.

Ideja ir pavisam elementāra. Mums katram ikdienā darāmas savas lietas. Tās darot daudz kas rada ievainojumus/ bojājumus. Ir daudz kaitīgā, daudz liekā un draudošā. Taču vienlaicīgi mēs arī esam dziedējošās mašīnas. Mūsu organismi ir tik advancēti un tik smalki, ka tie tiek galā ar gandrīz jebko. Iedzer alkoholu, ķermenis gribēs to izvemt. Cilāsi smagumus, ķermenis gribēs aiziet pagulēt, lai nākamajā dienā tev atkal būtu spēks. Ieskrāpē sev brūci, piemēram, nobrāz celi, un 5-6 dienu laikā varēsi redzēt vien atblāzmu par to, ka tev tur bija kaut kāds pušums.

Palūkojies uz viengadīgu, trīsgadīgu bērnu. Tie vispār ir supermašīnas sevis izdziedēšanā. Viņi nokrīt pa trepēm, sasit galvu, bet tā vien šķiet, ka viņiem nekas.

Tā proporcija, kādā viņi gūst gan ārējas, gan iekšējas traumas, ir zemāka nekā ātrums un līmenis, kādā viss tiek “saremontēts”.

Slimības manifestē tad, kad šis remonts notiek ar lēnāku ātrumu vai mazāku apjomu nekā tas, cik daudz tiek gūti bojājumi.

Ar šādu pieeju var labi skaidrot, kādēļ lielākā daļa saslimšanu ir dzīvesveida slimības. Un ar šo pieeju ļoti labi var veidot arī ikdienas dzīves stratēģijas. Piemēram, mans mērķis dzīvot līdz 120 gadiem pēc šāda skatījuma kļūst daudz saprotamāks.

Faktiski var darīt divas lietas:

1) meklēt veidus, ka samazināt ievainojumu daudzumu;

2) meklēt veidus, kā uzlabot, paātrināt ‘remontēšanu’.

Tieši te ir tas, kur biohacking koncepts ļoti labi palīdz. Katrai problēmai ir tikai divi stratēģiskie virzieni. Abi šie punkti.

Nezinu, kā šis šķiet no malas, taču man tas dod pavisam vienkāršu pārskatu dzīves ritējumam. Katrā lietā meklējam to, kā samazināt graujošo efektu, vienlaicīgi meklējot atlabšanai stimulējošo.

Sēdēt, smēķēt, ēst bulciņas, dzert šņabi, skatīties telefonā – tas rada ievainojumus.

Kustības, elpošanas vingrinājumi, dārzeņu ēšana, dzert ūdeni ar ābolu etiķi, iet ar ģimeni pastaigāties pa mežu – tas “remontē”.

Lūk, arī visa dzīvošanas filozofija.

Tas, ko darām biohacking.lv – mēs meklējam un apzinām visus tos rīkus, ar kuru palīdzību var izpildīt abus augstāk minētos punktus.

Ja Tevi tas interesē – piesakies te!

2. DABA. Dabas likumi ir tikai novērota regularitāte

Alan Watts. Turpinām par viņu. Viens no interesantākajiem cilvēkiem. Arī viņam bija ko teikt par to, kas ir daba, kas ir zinātne un kāda tajā visā loma ir cilvēkam.

Šis ir pavisam vienkārši. Viss šarms arī slēpjas tieši tajā, ka tas ir tik vienkārši.

Kas ir “dabas likumi”? Kas ir tie likumi, par kuriem zinātne mums pastāsta. Tā saka priekšā, kā ir vai kā nav?

Kad tev ienāk prātā ideja, kura pašam šķiet laba, tu nevari nociesties un gribi visiem to pastāstīt. Kādā brainstormā tu patnmēģini to aizstāvēt ar zobiem un nagiem. Tev ir liela daļa bias, ka tā ir vislabākā, jo tomēr tā nāk no tevis. Grūti novērtēt citas idejas, jo tava taču ir tik laba.

Diemžēl citu idejas citiem var šķist tik pat labas. Tad grūti par kaut ko vienoties. Tas ir kā pokera spēlē. Vienam ir dūžu pāris, bet otram kungu pāris. Abi ceļ likmes tik augsti, cik vien abiem atļauj naudas daudzums. Viens zaudēs. Vienam izrādīsies spēcīgāka kombinācija. Lai pokera spēle nebūtu bezgalīga.

Taču ideju spēlēm nav izdomāti šādi noteikumi, tādēļ tās var ilgt bezgalīgi. Nav jau gluži tā, ka noteikumu nav vispār. Taču tie nav skaidri, un tādēļ šo spēli nav viegli spēlēt.

Tāpat arī ar zinātni. Kāds nāk klajā ar kādu ideju. Tā viņam šķiet ģeniāla. Tā skaidro tik daudz, ka daudzi citi arī atbalsta šo ideju. Tā sākas kādas konkrētas idejas valdošā hegemonija (sen gribēju šo vārdu ielikt savā tekstā). Viss tik tālu ir jauki un forši. Cilvēkiem patīk apzināties, ka tagad kaut kas ir tapis skaidrāks. Kaut ko tagad var izskaidrot un paskaidrot. Rodas iedomība, pašpārliecība. Pat zināma kontroles un varas apziņa.

Piemēram, kā darbojas zemes gravitācija. Kā veidota ķīmiska molekula, atoms utt. Pēkšņi visam ir skaidrojums.

Fantastiski!

Viena lieta, kura cilvēkam padodas samērā grūti, ir savu ierobežojumu, savu limitu apzināšanās. Piemēram, cilvēks zina, ka viņa redze ir ļoti ierobežota. To viņš vēl var pieļaut. Tādēļ izgudrojis mikroskopu. Un tagad seko pats sliktākais – cilvēkam liekas, ka viņš ir pārvarējis savus limitus. Tagad viņš redz tādas lietas, kuras ar neapbruņotu aci redzēt nevar. Viss. Cilvēks ir dabas karalis.

Viņš tagad var visu.

Saprotams, ka šis mikroskopa piemērs ir kā metafora jebkurai zinātnei. Un kā Alan Watts saka – zinātnes likumi ir dabā novērotas regulāras/ atkārtotas parādības. Šis īsais video ir ar paša Alan Watts stāstiņu.

Šī regularitāte ir kaut kā jānomēra. Jāņem talkā lineāls vai pulkstenis. Taču tā kā šie rīki, tāpat kā mikroskops, arī ir cilvēka izgudroti, tad viņam intuitīvi liekas, ka tie ir pilnīgi, lai gan ir neprecīzi, jo tieši tāds ir cilvēks.

Nu un kas notiek, ja kaut kas tiek neprecīzi nomērīts, aprēķināts pašā sākumā? Man taču nav jāstāsta, kāds būs rezultāts kalkulatorā un cik ļoti varēs paļauties uz iznākumu, ja kalkulators kļūdīsies tikai par vienu skaitli aiz komata…

Tāpēc parastā kļūda ir tāda, ka pēkšņi zinātne sāk noteikt, kam dabā ir jāstrādā un kam nav. Kad parāk bieži sāc novērot kaut ko, tad tu sāc izveidot dabas likumus. Ka tā tam jābūt. Un kad likums jau tik ļoti ir iegājies, tad cilvēks ar savu kontroles un varas apsēstību sāk domāt, ka visam jāstrādā pēc likumiem. Taču tad cilvēks pēkšņi dabā novēro kaut ko, kas neietilpst šajā dabas likuma konceptā, un cilvēka pirmā reakcija uzreiz ir – tā nevar būt, tas tā nevar strādāt.

Negribētos man tagad aizstāvēt kādu konkrētu ezotēriku un vēl dažādas strīdīgās jomas. Vēlos tikai vērst uzmanību uz retoriku, kāda valda, kad kāds ar zinātni apsēsts cilvēks sāk ne tikai apšaubīt, bet klaji ņirgāties. Ņirgāties, kāpēc kaut kas nevarētu darboties dabā. Jo likumi un novērojumu regularitāte to nevar apstiprināt. Tādu jomu ir simtiem.

Kā mans iedomātais draugs Nassim Taleb saka, kuru citējis esmu ne reizi vien – the absence of evidence is not evidence of absence jeb liecību neesamība nav neesamības liecība.

3. VĀRDS. Agnosticisms

Nesen uzzināju, kas ir agnosticisms jeb agnostiķi. Pieļauju, ka lielākā daļa jau zina. Tomēr daži varētu arī nezināt. Ļoti svarīgs un interesants apzīmējums. Uzzināju šo vārdu klausoties divus podkāstus, sevišķi Sam Harriss daudz lieto šo vārdu. Otrs – Russ Roberts no EconTalk.

Kā izklausās, šis vārds tiek lietots samerā vaļīgi. Ko tad tas nozīmē?

Skaidrojumos šis apzīmējums attiecas uz uzskatu, ka dieva esamība nav zināma. Agnostiķi nesaka, ka dieva nav, tomēr viņi arī piemin, ka tas nav zināms. Tādēļ, runājot par reliģijām un ticību, viņi pārstāv domu, ka dieva nav, jo tas nav un nevar tikt pierādīts.

Vērtīgs šis vārds galvenokārt ir tamdēļ, ka šādus cilvēkus sarunvalodā parasti dēvē par ateistiem. Kaut gan tas ir pilnīgi kas cits. Ateisti totāli noliedz dieva vai dievu esamību. Tā ir aktīva forma, kamēr agnosticisms ir samērā pasīvs.

Sevišķi sekulārā sabiedrībā agnosticisma loma un vieta iezīmējas daudz lielāka. Ir ļoti lietderīgi, ja var runāt un pieminēt reliģiju, uzskatot, ka neko nevar pierādīt. Nesaki, ka dievs ir vai nav. Vai viņi ir daudzi. Nav nozīmes. Tādā veidā ir drošāk neaizskart tos, kuri ir ticīgi. Jo nekam neiestājies pretim.

4. JAUNAIS GADS. Kā izmantot kognitīvo disonansi mērķu sasniegšanā.

Kognitīvā disonanse. Viens no spēcīgākajiem uzvedības psiholoģijas konceptiem. Teju vai visam pamatā.

Ko tas nozīmē?

Cilvēkam ļoti nepatīk (pie kam, nepatīk dziļi fizioloģiskā līmenī) nesakritība. Viņš apzināti-neapzināti darīs visu, lai likvidētu sevī nesakritību. Piemēram, apstiprinājuma bias jeb tas, ka cilvēki ir tendēti meklēt tikai tādu informāciju, kas apstirina viņu pārliecību, ir kognitīvās disonanses sekas. Piemēram, meklēt attaisnojumus un nākt klajā ar skaidrojumiem savām darbībām. Paskaidrot jeb racionalizēt cilvēks var jebkuru savu rīcību. Turklāt viņš to dara gan publiski, gan arī savā iekšējā dialogā.

Konsistence – kā Robert Cialdini to sauc – cilvēki meklē sakritību starp savu rīcību, uzvedību un ticību/uztveri. Faktiski tas ir dziļi fizioloģisks diskomforts, ja šāda sakritība netiek nodrošināta.

Piemēram, cilvēks zina, ka ēst saldumus ir slikti. Taču viņš to dara tik un tā. Viņš atrod sev attaisnojumu, ka to jau dara tikai pēc sporta. Vai pēc smaga darba. Vai arī tikai vakaros un tikai mazliet, pa vienam gabaliņam. Un tādā garā.

Viens piemērs, kur kognitīvo disonansi var izmantot sev par labu, ir ar mazliet manipulatīvu pieeju.

Publiskā uzstāšanās. Visiem zināma tā sajūta, kad Vējonis vai kāds cits tamlīdzīgs cilvēks uzkāpj uz skatuves, jūs visi iekšēji mazliet turat īkšķus, lai Vējonis neizgāztos. Lai viņš nepasaka kaut ko neveiklu. Un ja viss norit gludi, tad iekšā ir tāds kā mazs prieciņš. Tas ir tādēļ, ka ir kognitīvā disonanse. Ļoti daudzi uz skatuves domā, ka auditorija ir kaut kā pret tevi. Ka tev viņi jāiegūst savā pusē kā atbalstītāji. Taču, ja atceries to sajūtu ar Vējoni, tad zini, ka ir tieši otrādi. Cilvēki instinktīvi ir tavā pusē. Tu vari viņus zaudēt, nevis tev viņi ir jāiegūst. Tādēļ tavai darbībai būtu jābūt tādai, kas nevis iegūst uzmanību, bet to nezaudē. Tādēļ no skatuves tev ir jāsaka lietas, kuras apstiprina atbalstu, nevis to lūdz. Nu, piemēram, tu saki nevis: “Es gribētu palūgt jūsu uzmanību.” Tas nerezonēs tik ļoti.

Bet drusku izspēlēt neveiklības brīdi, iepauzēt ilgāk nekā jebkuram komfortabli, un tad teikt: “Man prieks, ka es jūsu uzmanību nepazaudēju”. Tas būtu kognitīvās disonanses pamatā.

Viss augstāk minētais ir drusku no citas sērijas. Vēlējos aprakstīt vēl cita veida pieeju.

Zināt par šāda veida programmatūru – kognitīvo disonansi – mūsos ir izšķiroši. Kā izmantot šo savā labā?

Atradums šoreiz ir no superiedvesmojošas Tim Ferriss intervijas ar Terry Crews (diezgan pazīstams aktieris).

Šis ļoti labi noderēs visiem, kuri ar gada sākumu vēlas uzsākt darīt jaunas lietas, sasniegt jaunus mērķus un izdarīt vēl kaut ko lielu.

Šim pamatā (100% neesmu pārliecināts, cik tehniski precīzi aprakstīts no teorijas viedokļa, taču tas strādā) ir radīt sevī nelielu nesakritību. Pretējs disonansei manā uztverē ir homeostāzes princips. Proti, ka daba visu laiku grib līdzsvaru. Šī līdzsvara izjaukšana arī ir pamatā ikvienai attīstībai. Starpība starp vēlamo stāvokli un esošo stāvokli ir tas, ko sauc par “ārpus komforta zonas”, piemēram. Nu tad lūk, ja visu laiku mēģini pacelt drusku smagāku priekšmetu nekā vari, tad homeostāzes dēļ muskuļi gribēs pievilkt spēju jaunajam izaicinājumam. Muskuļi augs. Fizioloģijas gadījumā tā nebūs kognitīvā disonanse.

Taču to pašu var izdarīt arī ar mentālajiem izaicinājumiem.

Terry Crews intervijā stāsta par to, kā viņš bija nolēmis kļūt bagāts un ietekmīgs. Vai vēl labāk, ka tev ir jānolemj kļūt par rakstnieku. Jānolemj uzvesties kā raktsniekam. Tu uzdod sev jautājumu – ko dara rakstnieki, kā tie dzīvo. Sāc darīt lietas, kā to dara rakstnieki.

Paskaties, padomā un darbojies tieši tā. Kognitīvās disonanses rezultātā tev, lai apstiprinātu sevī iekšēji mītošo nesakritību, par tādu gribot negribot ir jākļūst.

Kā Jerry Sternin teicis: “Ir vieglāk nonākt jaunā domāšanā caur darīšanu, nekā nonākt jaunā darīšanas veidā caur domāšanu”.

“It is easier to act yourself into a new way of thinking, than it is to think yourself into a new way of acting.”

Nav runa tikai par kļūšanu par rakstnieku. Bet par jebkuru stāvokli, kādā gribi būt. Sāc uzvesties tā, it kā tas jau ir noticis. Homeostāze visu pārējo padarīs tavā vietā.