#120 – 5 atradumi: ieradumi kā attiecības ar cilvēku, papagaiļošana un Dunning-Krueger efekts [no 10.decembra]

1. 1-MINŪTES-TRIKS. Attiecības ar jebkuru ieradumu kā attiecības ar cilvēku.

Vārdi.
To nozīmes.
Apzīmējumi.
Šķietami nenozīmīgas lietas, tomēr vai tiešām.
Kā lietas nosauksi, tā arī tās strādās.
Strīdēties ar kādu, izmantojot dejošanas terminoloģiju. Par šo jau rakstīju kādu laiku atpakaļ. Nevis karošanas un cīņas vārdus, bet dejošanu, vienam otra vadīšanu, sinhronitāti, izjūtu utt.
Arī šobrīd sarunās ar citiem ik pa brīdim jāievirza sevi šādā gultnē. Un tā nejau savam sarunu biedram atvieglosi dzīvi (kas arī varētu būt), bet gan sev.
Šoreiz triks ir par to, kā nosaukt un kā uztvert ieradumu veidošanu. Ja lasi šo rakstu, tad ar lielu garantiju var teikt, ka kaut kādus ieradumus vēlies ieviest. Kaut kas sanāk un kaut kas nē.
Šis ir triks, kurš varētu ļoti labi palīdzēt. Atsaucei – šis nāk no quora.
Atstāstīšu piemēru no quora.
Kā piemērs tiek izmantota vēlme ievērot diētu.
Kā tas parasti notiek – tu dzīvo savu ikdienu, katru dienu, ievērojot kādu konkrētu diētu, tu nemitīgi domā par to, ko var un ko nevar ēst. Pēc definīcijas tev daudz jādomā par to, ka tu kaut ko gribi, bet nevari. Un gribēšana šajā gadījumā vairāk ir kā neapzināta, lai gan arī apzināta gribēšana ir klātesoša.
Nemaz nesākšu runāt par gribasspēku un par neiespējamību jebko nodrošināt ilgtermiņā. Tajā skaitā diētu. Šis pats par sevi ir plašs temats.
Runājot par triku. Tagad iedomājies, ka tavas attiecības ar ēdienu (diētu) ir tas pats, kas attiecības ar tuvu cilvēku.
Tavs iekšējais dialogs, vismaz diētas sākumā, ir ļoti aktīvs.
Nevēlamajam ēdienam, piemēram, kūkai tu saki:  “Nemaz neskaties uz mani, tu nevari tikt apēsta.” Tu uzrunā kabačus un lapu kāpostus, sakot, ka tiem tagad jādara tas un tas. Tu sāc analizēt jebkuru ēdienu, tu sāc likt vienam darīt to, citam citu. Visu laiku tu ēdienu pakļauj kaut kādiem saviem uzstādījumiem un noteikumiem. Liec viņiem visiem būt tieši tur, tieši tajā laikā. Sāc pārmest, ja viņi sāk atteikties. Tu dusmojies, varbūt pat kliedz. Tā ir diēta, pret kuru tu tā izturies. Tādēļ tev tas liekas ok.
Bet tagad iedomājies, ka tādas pašas attiecības tu veido ar savu mīļoto cilvēku. Ja to visu tu tāpat darītu ar šo cilvēku.
Kā tev liekas, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, līdz  tavs mīļotais cilvēks pasūtītu tevi d…st?
Man ļoti patika apraksts quorā par to, kāda ir alternatīva šajā ēdiena tēmā.
Kā būtu, ja tu ēšanu/ ēdienu, tāpat kā cilvēku, sākumā iepazītu? Viņā ieklausītos, novērojot saprastu, kas cilvēkam patīk, kas nepatīk. Ļautu justies labi, ieguldītu savu laiku tajā. Noskaidrotu par savstarpējām atšķirībām, atrastu kopsaucējus, lai attiecības būtu ilgstošas un ilgtspējīgas.
Šāda veida pieeja varētu darboties praktiski ar jebkuru pozitīvo ieradumu, kādu vēlies izveidot.
Atrast to, iepazīt, uzturēt.

2. APZĪMĒJUMS. Joseph Mercola Subclinical deficiency/ sub-clinical state.

Duālisms. Bināra uztvere. Esmu tā piekritējs. Taču ir lietas, kuras ir aprakstāmas spektrā.
Spektrs ir no mīnus bezgalības līdz plus bezgalībai. Vai no A līdz Z.
Pasaulē ir ļoti daudz tādu īpašību, parādību un fenomenu.
Šoreiz par slimībām, par to simptomiem.
Ņemsim glutēnu. Ja es nopelnītu centu ikreiz, kad dzirdu uztura speciālistus un citus lielākus un mazākus dakterus/ speciālistus minam, ka izslēgt glutēnu no uztura nepieciešams tikai celiakijas slimniekiem, tad es jau būtu sakrājis kādus 100 eiro.
It kā slimība vai sindroms, vai jebkas šajā virzienā būtu kā apavi. Vai nu tev tie kājās ir vai nav. Praktiski jebkura slimības diagnoze un/ vai veselības stāvoklis nekad nav absolūts stāvoklis. Kā parasti liela daļa pieraduši domāt. Pat vesels cilvēks var tiekties uz labsajūtas, spēka, mentālās kapacitātes un citu īpašību uzlabošanu. Tas katru reizi ir spektrs. Tādēļ novērtēt sevi skalā no 1 līdz 10 būtu pareizais virziens. Tu taču nevēlēsies savu pašsajūtu vērtēt ar jā vai nē, ir vai nav. Tur ir nianses, vai ne?
Atpakaļ pie glutēna šī atraduma ilustrācijai. Ja rupji iedala šo skalu, tad celiakija vien iedalās vairākos līmeņos. Piemēram, ir tādi, kuri tikai pasmaržojot kviešu miltus jau apdraud savu dzīvību, citiem ir vienkārši aizcietējis vēders. Celiakija tomēr ir viena lieta. Taču tad ir tādi, kuriem asins analīzes neko neuzrāda, tomēr katru, reizi apēdot baltmaizes šķēli, viņiem parādās izsitumi, uzpūšas vēders, sabojājas pašsajūta. Tādus mēs varētu pieskaitīt glutēna nepanesamības kategorijai.
Šādus gadījumus ārsti negribīgi, taču palēnām jau sāk atzīt. Ka tas ir leģitīms stāvoklis, nevis kaut kāds izdomājums.
Savā ziņā esmu drusku izbrīnīts, ka netiku dzirdējis šādu apzīmējumu (vai arī nebiju pievērsis uzmanību), kas raksturotu  stāvokli spektrā. SUB-KLĪNISKAIS stāvoklis. Šo apzīmējumu piefiksēju klausoties vienu no Dr. Mercola intervijām.
Tas varētu būt ļoti labs palīgs visiem tiem, kuri varbūt jau nojauš, vai katrā ziņā zina, ka kaut kas nav kārtībā. Tomēr kuri nevar atrast vainu.
Tu, piemēram, zini, ka kaut kas nav labi, bet neviens ārsts tev nevar neko pateikt. Vai vēl labāk, kā Mārim Žundam. Ārsts saka – tu esi praktiski vesels. Tu izstaigā visus dakterus, izdari visas analīzes. Taču kā neko nevar atrast, tā nevar. Ārsts vēl pie viena izraksta zāles. Kaut ko, lai tu padzer. Sirdsmieram.
Tieši tādēļ šis apzīmējums ir tāds, ko vērts paturēt prātā.
Sub-klīniskais stāvoklis nozīmē tikai to, ka šī brīža klīniskās metodes nespēj neko noteikt. Zinot to, ir skaidrs, ka atbildes jāmeklē citādi. Sajūtot sevi. Mērot pulsu pēc ēdienu apēšanas. Ja tas palielinās par teiksim 15-20%, tad tas varētu būt arī signāls, ka šis ēdiens nav tev piemērots. Lūdzu, neuztvert šo kā apbsolūto metodi.
Doma ir, ka jāseko līdzi savām sajūtām. Meklēt cēloņsakarības pārsvarā ir tavs uzdevums, nevis ārstu vai valsts.
Kādam radu bērnam bija nenormāla alerģija. Neviens nezina, no kā. Pumpu bija tik daudz, ka bērns sevi nokasījis līdz asinīm. Loģiski, ka vecāki bija izmisumā. Staigāja pie ārstiem. Meklēja atbildes. Ārsti nevarēja tās dot. Taču viņi varēja dot kaut kādas šprices, kas mazināja pumpas un kasīšanos. Tās palīdzēja. Pret pumpām. Tikai tas neatrisināja alerģiju.
Tādā veidā tas notiek.

3. TEHNIKA (1-minūtes-triks). Papagaiļošana jeb parroting

Visiem patīk runāt. Ja viņos kāds klausās. To ir labi zināt, un daudzi jau to arī zina. Taču tā, kā visiem pašiem patīk runāt, tad grūti ievērot šo principu.
Pamēģini kādā sarunā piefiksēt, cik ļoti visi gaida katru mazāko iespēju iestarpināt savu sakāmo.
Citreiz pat nenoklausījies līdz galam tavu sakāmo, otrs jau raujas pie vārda.
Tāpēc gudrība, ka interesants sarunu biedrs esi tad, ja pārsvarā klausies, ir taisnība. Vienīgi ļoti grūti īstenojama metode.
Nesen nejauši sāku lasīt kādu grāmatu savā Kindle. Nejauši, jo nekā saistoša man tajā nebija, intereses pēc iesāku pāršķirstīt vienu rokas grāmatu – kā veidot sarunu. Grāmata nav nekas sevšķs, taču daži ļoti interesanti un noderīgi triki.
Diezgan daudz uzmanības grāmatā veltīts small talk jeb sīkajām sarunām pasākumos, ātri saskrienoties ar kādu uz ielas utml.
Visa burvība un meistarība no smalk-talk’iem ir tāda, cik ātri tu vari nonākt dziļākā un interesantā sarunā ar konkrēto cilvēku.
Šī tehnika saucas ‘papagaiļošana’ jeb angliski ‘parroting”.
Tas ir pavisam vienkāršs triks. Nekā manipulatīva.
Turklāt šo triku izmantojot, ir pavisam viegli būt klausītājam. Nav sevišķi jādomā, kā uzturēt sarunu utt., utjp.
Kad cilvēks tev stāsta jebko kaut vai nenozīmīgu, tev ir tikai jāatkārto viņa pēdējie 2-3 vārdi nedaudz ieinteresēti un jautājuma formā. Piemēram. Sekos dialogs, kurā tu sāc pirmais:
– Sen neesi redzēts. Ko tu tagad dari?
– Jā. Tu arī. Es tagad strādāju biržā.
– Strādā biržā?
– Jā, kopš pagājušā rudens esmu brokeris.
– Esi brokeris?
– Jā, mani jau sen interesēja akciju tirgi un vērtspapīri.
– Akcijas un vērtspapīri?
– Jā, un sevišķi tagad, kad kriptovalūtas ienāk pasaulē, ir sevišķi interesanti.
– Interesanti?
– O, jā, es tagad esmu arī pats ieguldījis un esmu pat iesaistījies kādā stārtapā par šo tēmu.
– Esi iesaistījies startapā?
– …
– …
Nu domu saprati. Šāda saruna, protams, var iet jebkurā virzienā. Viss, kas tev jādara – atkārto pēdējos vārdus un tu redzēsi, kā sarunu biedrs atverās iet dziļāk un dziļāk. Viņš beigās nebūs dzirdējis neko par tevi, bet viņam liksies, ka tā ir bijusi interesantākā saruna.

4. PSIHOLOĢIJA. Dunning-Krueger effect un karaoke.

Tev liekas, ka tu brauc labāk nekā citi. Tev liekas, ka tavas domas un tavi vērojumi ir vērtīgāki nekā citu. Varbūt ne visās jomā un ne vienmēr.
Tomēr daudziem liekas, ka viņi ir labāki nekā patiesībā ir. Un jo sliktāki viņi ir, jo vairāk viņiem liekas, ka viņi ir labāki.
Šo efektu sauc par Dunning-Krueger efektu. Tas ir psiholoģiskais bias, kas personai rada sajūtas, ka viņš/ viņa ir labāki un pārāki nekā objektīvi ir. Cik nu vispār tas var būt objektīvi.
Sava veida narcisisms. Labs piemērs ar karaoki. Ja esi kādreiz piedalījies kādā karaokes dziedāšanas pasākumā, tad noteikti esi dzirdējis kādu ārprātīgi sliktu dziedoni. Šķību un greizu. Kurš pēc tam nonākot no skatuves ir pārliecināts, ka izcili nodziedājis. Dziedot viņam licies, ka viņš spridzina. Man pašam tā ir bijis. Esmu sev teicis – Kaspar, Tu esi dziedātājs. Diemžēl tu esi vienīgais, kas tā domā. PIlnīgi visi, bez izņēmuma domā, ka tik sūdīgi nav dziedājis neviens.
Ar šāda efekta palīdzību arī viegli izskaidrot, kādēļ tieši gudri cilvēki arvien vairāk mokās ar nepārliecinātību par sevi. Viņi biežāk apjauš, cik maz viņi zina un saprot savu lietu.
Par Dunning-Krueger efektu vērts padomāt katru reizi, kad tev piepeši sāk parādīties arogance un pārlieku liela pašpārliecinātība. Jo pastāv risks, ka tu sevi pārvērtē.
Ir viegli aiziet otrā galējībā un ciest no Impostor sindroma. Kas ir tieši pretējs.
Laikam jau jāmeklē sevi pa ceļam kaut kur pa vidu. Vai pat  vienkārši reālistiski jāskatās uz sevi un jāvērtē pēc kādas vienotas mērauklas.
Te palīgs būtu atgriezeniskā saite no līdzcilvēkiem.

5. SAGATAVOŠANĀS. 5P’s – Proper preparation prevents poor performance

Sagatavošanās. Laikam jau tāpēc disciplīna, lai arī preintuitīvi, ir brīvība. Kāpēc disciplīna ir atbrīvojoša? Lai gan varētu šķist, ka disciplīna nozīmē rāmjus un ierobežojumus.
Padomā – sagatavošanās. Tā prasa disciplīnu. Dari, ko darīdams, jebkam labāks iznākums būs, ja sagatavosies. Labāks iznākums nozīmē lielākas iespējas. Vai ne? Man to gribētos saukt par opcionalitāti. Tas ir – tev ir daudz iespēju, ar asimetriski lielu (neierobežotu) potenciālo ieguvumu un mazu (ierobežotu) potenciālo zaudējumu.
Sagatavošanās teju ir neiespējama bez disciplīnas. Kam tad patīk kaut ko darīt pirms pašas darīšanas. Labāk taču uzreiz lekt iekšā. Katru reizi redzu čaļus sportā, kuri neiesildās. Lai arī ko tas katram nozīmētu. Pats nereti esmu starp tādiem.
Tas pats attiecas uz daudzām citām nodarbēm.
Tomēr esmu ievērojis, ka sagatavojoties, performance ir būtiski augstāka. Nesalīdzināmi.
Atradums šoreiz ir frāze, jo ir tik lipīga. To jānēsā līdzi. Ja gribi, uztetovē.
Šo frāzi gan dzirdēju jau pagājušajā nedēļā. Atziņa tomēr ir jau kādu laiku.
Teiciens latviski ir – pienācīga sagatavošanās novērš vāju sniegumu. Konteksts bija ar fiziskajiem spēka vingrinājumiem. Tomēr es to paplašinātu uz dzīvi, uz ikdienu.
Kopš es katru rītu ceļos 5:30, es kontrolēju savu dienu. Jo es sagatavojos.
Sagatavošanās nenozīmē – salikt visu “pa plauktiņiem” vai iziet cauri dienas plāniem. Lai gan arī to.
Tas nozīmē plašākā mērā sagatavot sevi nesteidzīgumam. Ja pirmās savas dienas stundas pavadīsi nesteidzīgi, plūstoši un vienā ritmā, tu iegūsi kontroli. Pat ja tā ir ilūzija par kontroli jeb tāds kā placebo efekts, man ar to pietiek.
Kam tad nepietiktu? Placebo efekts ir tāds pats efekts. Ceļā uz nesabrukšanu. Ir skaidra redzamība. Aizsvīdušo logu gribas notīrīt, lai redz cauri. Kad cēlos pēdējā mirklī pirms iziešanas uz darbu, tad tas bija kā vadīt auto skatoties caur aizsvīdušo logu.
Tagad es sagatavojos. Visa gatavošanās prasa 1,5 stundas, tā ir rutinizēta ceremonija, ko daru. Līdz beidzot, dzerdams kafiju, citreiz ar, citreiz bez sviesta, rakstu [arī šīs rindas].
Un ja jau mēs par frāzēm, tad no šīs pašas sērijas ir krievu teiciens, ar kuru tad arī noslēdzu šodienas sesiju: дисциплина бёт мастерство каждый раз.
Posted in 5 lietas.