#119 – 5 atradumi: skaņa smadzenēm, kā darīt visu viegli un nepiedzimt ir labāk nekā piedzimt [no 3. decembra]

1. 1-MINŪTES-TRIKS. Kā tas būtu, ja tas būtu viegli? What if it were easy. 

Joprojām esmu drusku pārsteigts. Daudzi ASV ļoti pazīstami cilvēki joprojām nav diezko zināmi Latvijā. Es tagad runāju par interešu grupām, kurām šādas personas būtu jāzina. Viens no tādiem, par kura eksistenci tomēr pārāk daudz cilvēku nezina, ir Tim Ferriss.
Man reizēm liekas pat pārāk klišejiski runāt par jebko no Tima daiļrades, jo tā vien šķiet, ka praktiski visiem tas ir zināms. Taču, kā izrādās, tā nebūt nav.
Tieši tādēļ atradums ir Tim Ferriss regulāri sev uzdotais jautājums par jebkuru uzdevumu veikšanu, plānu īstenošanu. Jautājums skan: kā tas būtu, ja tas būtu viegli?
Man šis likās interesanti kontekstā ar manu projektu/ meistarklasi – ‘1-minūtes-triki’.
Uz meistarklasi, starp citu, varat pieteikties šeit!
Jebko ko mēs darām vai pareizāk sakot, gribam darīt un nedarām, mēs nedarām galvenokārt viena iemesla dēļ. Mums tas šķiet pārāk apjomīgi, sarežģīti un drusku bailīgi. Tāpēc atrast, ko darīt tā vietā, ir vienkāršāk par vienkāršu. To sauc par prokrastināciju. Tu netīšām atskārt, ka jau 25 minūtes tīri savu datoru no liekām programmām un failiem. Taču zini, ka tev jāgatavo kaut kāds piedāvājums, atskaite utml.
Tu to nedari, jo tavs priekšstats par projektu ir, ka tas ir pārlieku apjomīgs. Nezini, no kura gala ķerties klāt. Tā sajūta ir reāla.
Tajā ir kaut kas ļoti dabisks. Zini, kādēļ? Tāpēc, ka tā dara 99% cilvēku. Ja ne visi 100%. Tāda ir mūsu daba. Triki šajā visā patiesībā ir veseli trīs.
Pirmais triks – ko esmu jau entās reizes atkārtojis – atpazīt šo, zināt, ka tas ir tipiski VISIEM. Tā nav tikai tava īpatnība. Tas ir ļoti svarīgi, lai nešaustītu sevi un nepārmestu sev. Ja zini, ka tev tas ir tāpat kā tev ir 2 rokas, deguns, mute, ausis, tas ir arī citiem. Tu taču nedomā, ka esi kaut kāds greizs, jo tev ir divas ausis. Citiem, redz’, ir viena vai 3 ausis. Nē, tu zini, ka tev ir tāpat kā citiem. Lai piedod man tie, kuriem ir mazāk paveicies un ir anatomisks defekts un tiešām ir tikai viena auss.
Taču ilustrācijai vajadzētu būt skaidrai. Zināt, ka tavas tipiskās lietas ir tipiskas arī citiem, ir jau mega liels pārsvars pār visiem, kuri čīkst.
Otrais triks – ja tu atbildi sev uz jautājumu – kā tas būtu, ja tas būtu viegli? – tad ķerties klāt projektam ir cita garša. Tu it kā ieved sevi apmānā. Bet pozitīvā. Pētījumi liecina, ka cilvēkam vispretīgākais liekas tikai mirklis pirms. Citiem vārdiem sakot, tikai domas par sāpēm un pretīgumu ir sāpīgas un pretīgas. Tai mirklī, kad jau esi iekšā tajā pretīgumā, tas vairs nebūt tāds nešķiet.
Piemēram, kad jāiet nodot asins analīzes. Tu taču zini, ka tas adatas duršanas mirklis nav nemaz tik sāpīgs. Tomēr pirms duršanas sajūtas ir ne pārāk… Gandrīz vai miršanas bailes uzjundī. Tātad briesmīgais nekad nav tik briesmīgs kā sajūtas par to.
Trešais triks – esam iemācīti, ka labs darbs ir bijis tāds, kurš bijis smags. Tā esam iekondicionēti. Tādēļ jebko, kas padevies viegli, mēs nevērtējam augstu. Rezultātā vienkārši darbi un uzdevumi bieži mākslīgi tiek sarežģīti, jo pašiem ir grūti noticēt, ka kaut kas vr būt viegli un vienkārši.
Tieši šajā jautājums “kā tas būtu, ja tas būtu viegli?” var labi palīdzēt kā prāta stāvokļa uzstādījums. Es nesaku, ka dažkārt nenāk par sliktu izbaudīt tiešām smagumu un grūtības. Tomēr par to daudz domāt nevajadzētu. Tā simt punkti netrūks.
Es tomēr ieteiktu pieiet lietām ar domu kā tas būtu, ja tas būtu viegli? Tas ļaus atrast daudz vairāk laika arī tām lietām dzīvē, kurām reāli laika ir maz vai nemaz.
Tas ikdienas vieglums būs sajūtams samērā drīz. Galvenais ir pierast pie jautājuma atkārtošanas.
Kolīdz ķeries klāt jebkam, ko vēlies paveikt – kaut vai treniņa pēc uzdod sev šo jautājumu. Un padod ziņu, kā gāja!

2. FOKUSS. Super laba jauna mūzika fonam.

Man ir jaunums. Jauna fokusēšanās mūzika.
Es iekāpju baltajā fonā. Es eju pa burtiem kā cauri stacijas laukuma tunelim. Es zinu, kur man jāiet, pretī nāk cilvēki. Viņi ir visur un it kā traucē pārvietoties. Taču katrs paiet garām pilnīgi nepieskaroties ne man, nedz arī viens otram. Plūstoši mijās un neviens nevienam netraucē. Viss notiek pats. Nekāda augstāka iesaistīšanās vai regulēšana nav nepieciešama.
Tādas sajūtas rodas gan tagad, rakstot šīs rindas, gan arī citu rakstu darbu rindas. Jebkuras darbības ar fokusēšanos man padodas viegli. Jo fonā skan jauns skaņdarbs.
Binaurālie ritmi ir labi. Taču šis skanējums ir pilnīgi cits līmenis. Nosaukums šim ir “Solfeggio 852 & 963 Hz ➤ Cleanse Pineal Gland & Open Third Eye | Native Flute & Drums
Nezinu, kā viņi ir domājuši par trešās acs atvēršanu. Taču tas izdodas.
Lai fokuss un smadzenes darbotos optimālāk, mūzikai ir jābūt uzmanību nepiesaistošai. Tādēļ jebkura mūzika, kas radīta uzmanības pievēršanai, ir samērā slikta fonam. Radio vispār ir nonsenss.
Padomā, radio būtība ir skandināt jebko, kas piesaista uzmanību, lai varētu pārdot reklāmu. Darba vietās, kur skandē radio, paši dara sev pāri.
Nevajag darbā taisīt revolūciju. Sāc ar vienkāršu austiņu izmantošanu. Pēc tam padalies ar šefu vai ar kolēģi. Redzēsi, cik svarīga darbam ir tieši uzmanību nepiesaistoša fona mūzika. Un šīs flautas skan ļoti pat motivējoši.
Ja interesē nākamais līmenis par skaņu kā par dziedniecisku un fizioloģiski stimulējošu līdzekli, tad vēlreiz ielieku linku uz Ben Greenfield podkāstu ar čali, kurš diezgan dziļi stāsta par skaņu frekvencēm. Kā arī uz vienu no maniem jau bijušajiem atradumiem.
Lai labs fokuss un mentālais spēks!

3. TRIKS/MĒRĪŠANA. Mērīt visu skalā no 1-10, neizmantojot 7.

Tim Ferriss jau otro reizi šodien. Mans atradums no viņa. Nē, šis atradums ir Tim Ferriss izcelts, bet autors tam ir  cits, kuru Tim ir intervējis – Kyle Maynard.
Triks ir radies no darbā pieņemšanas taktikas, kad jāierindo potenciālie kandidāti.
To var un vajag attiecināt uz jebkuru lēmumu. Sevišķi, ja grūti izšķirties.
Ideja ir super vienkārša.
Tev taču ir bijis tā, ka ir kaut kas jāizvēlas no vairākām opcijām, bet grūti to izdarīt.
Tā vien šķiet, ka viena no stresu veicinošākajām lietām ir tieši izvēļu izdarīšana, lēmumu pieņemšana, kad virzieni nav skaidri un jebkurš ir potenciāli labs ceļš ejams.
Tātad, noliec priekšā visas savas izvēles un katru no tām novērtē ar balli starp 1 un 10.
1 ir ļoti slikti, bet 10 ir izcili. Tik tālu viss ir labi un skaidrs.
Problēmas sākas tai brīdī, kad pārāk daudz opciju atrodas ap vērtējumu “7”.
Tā ir visdrošākā atbilde. Novērtēt ar 7 ir nesāpīgi. Ļoti labs vērtējums, bet tu dod sev iespēju, ka nav arī izcils.
Labo izvēļu viduvējība. Patiesībā 7 ir killers. Tas nogalina visu labo.
7 ir tieši tik daudz, lai no šādas iespējas neatteiktos. Tomēr 7 līmeņa opcijas nekad nebūs sirdi sildošās. Varbūt var kļūt par tādām. Bet WOW – tas nebūs teju nekad.
Tāpēc šis atradums ir man ļoti simpātisks, jo nelietojot 7, tieši strīdīgajās situācijās tu esi spiests izvēlēties starp 6 un 8.
Ja ieliec 6 – tad skaidrs – tādai opcijai tu ar vieglu sirdi saki NĒ. Ja tas ir 8, tad esi stulbs, lai atteiktos.
7 ļauj atslābt. Tu ne ar ko neriskē. Ieliekot 6 vai 8, tu riskē ar daudz ko. Taču tu tiec laukā no paralīzes, no nespējas izlemt.
Un ātrums, kādā tu pieņem lēmumus, ir izšķirošais, lai tu dzīvotu savu sapņu dzīvi.

>

4. DZĪVES JĒGA. Par labuma – sliktuma asimetriju un par to, ka nav vērts dzīvot

Vai tu zini, kas ir nihilisms?
Es zināju tikai aptuveni. Mana versija līdz šim bija tāda, ka viss tev ir pofig.
Pēc Sam Harris intervijas ar David Benatar papētīju drusku dziļāk, ko tas nozīmē.
Ja tagad demostrēju savu nezināšanu, tad nekas. Man nav problēmu.
Nihilisms, ja kāds to nezināja, ir filozofiska doktrīna, kuras pamatā ir uzskats, ka jebkuram dzīves aspektam nav nekādas nozīmes un jēgas. Ka meklējumi pēc dzīves jēgas ir visbezjēdzīgākais, kas var būt.
Var iet vēl dziļāk un pat atvasināt no nihilistiem, ka neesot pat nekādu zināšanu un nekādas realitātes.
Pēc intervijas uzzināju pilnīgi nedzirdētu jēdzienu/ apzīmējumu. Antinatālisms. Vai esi dzirdējis, kas tas ir?
Šis ir fascinējoši, paklausīties šāda veida domu gājienus. Godīgi sakot, nekas tā neizved no komforta zonas, kā dzirdēt viedokļus, par kādiem pat iedomājies neesi. Un atkal, varbūt demostrēju savu nezināšanu. Tomēr domāju, ka 98% nekad nav ko tamlīdzīgu iedomājušies.
Antinatālisti saka, ka ne tikai nav jēgas dzīvei. Bet ka dzemdēt bērnus ir pret morāli. Cilvēks, kurš laiž pasaulē bērnus, ir kaitnieks. Jo bērni šai pasaulē tiks pakļauti mokošai un ciešanu pilnai dzīvei. Lai arī priekšā ir daudz patīkamu mirkļu, tomēr sliktums ir pārsvarā. Ja tagad spried par to, ka tu esi priecīgs, ka esi piedzimis un dzīvo, tad antinatālists saka, ka tu esi ieinteresēts tā teikt. Jo tev ir jāattaisno sava eksistence. Biased. Tā to sauc angliski.
Un te antinatālists iedarbina šādu loģiku, kas saucas labā un sliktā asimetrija.
Piebilde: šis ir vesels virziens, intervija vien bija vairāk nekā stundu. Tādēļ es tikai ieskicēju domu gājienu. Ilustrējot būtību, vēršot uzmanību uz totāli jaunu lauku.
VISBŪTISKĀKAIS – tas attiecas uz cilvēku, kurš vēl nav dzimis, pat nav ieņemts. Tas neattiecas uz jau dzīvojošiem cilvēkiem. Lai gan par to šai intervijā arī gana daudz.
Par labā-sliktā asimetriju. Cilvēkam piedzimstot, viņš ir pakļauts gan labajam, gan sliktajam.
Nedzimstot viņam nekas slikts noteikti nevar notikt. Lai arī nekas labs nevar notikt, tomēr labāk ir tā, jo piedzimstot var būt arī tikai sliktais.
Piemērs, lai vieglāk saprast, būtu šāds. Iedomājies Haiti. Tur notikusi liela zemestrīce. Tev uz turieni vajadzēja braukt īsi pirms zemestrīces. Vajadzēja palikt tai viesnīcā, kura bija pašā notikuma epicentrā. Tu uz turieni neaizbrauci, jo piemēram, nokavēji lidmašīnu. Sākumā tu pārdzīvo, taču pēc tam uzzini, kas ir noticis. Un ļoti nopriecājies, kā tev paveicās.
Aizbraucot uz turieni, nav teikts, ka tu tai mirklī būtu atradies/-usies viesnīcā. Taču tāds risks nav sevišķi attaisnojams. Tādēļ tur neatrazdamies, tu noteikti esi labākā situācijā, nekā tur atrazdamies.
Tātad tava nebūšana tur ir drīzāk laba nekā slikta. Lūk, tā darbojas labā-sliktā asimetrija!
Es pilnīgi noteikti neesmu antinatālists, taču šāda saruna ir redzeslauka paplašināšana vistīrākajā veidā. Tieši šādas dzīves filozofijas padara tevi par atvērtu. Ja tev tas tā nenostrādāja, tad padomā, vai ar tevi viss kārtībā un vai nedzīvo noslēgtā burbulī.

5. TRENIŅŠ. Regulāri vajadzētu trenēties domāt tā, kā domā tavi oponenti.

Tyler Cowen ir bloga “marginal revolution” autors. Atklāju es viņu caur EconTalk podkāstu.
Ekonomists. Jau šķiet reiz minēts atradumos.
Viens no nekonvencionālākajiem mūsdienu domātājiem, kura viedoklī ieklausās. Eksperti ieklausās.
Viņa bloga nosaukums jau parāda pieejas, kā viņš domā.
Ļoti daudz neērtu lietu viņš piemin. Viņš ir tas, kurš var viegli palīdzēt kāpt laukā no apstiprinājuma biasa (te interesanta twitter diskusija, kā latviskot vārdu ‘bias’, pēc kuras var redzēt, ka pat gudri latvieši netiek skaidrībā, tādēļ lietošu bias).
Viņš regulāri liek saskarties ar kognitīvo disonansi.
Tieši šai sakarā arī atradums. Iespējams, Tyler Cowen tik meistarīgi ļauj dzirdēt neērtas versijas, jo viņš aicina trenēties rakstīt, izklāstīt domu gājienus un argumentus, kādus aizstāvētu tavi oponenti.
Ātrākais, kas nāk prātā ir uztura piramīda. Uzturs. Vai ņem jebkuru tematu.
Daļēji arī manis augstāk minētais antinatālisms ir mans mēģinājums drusku iet saviem uzskatiem pretējā virzienā un par to rakstīt.
Ja spēšu to īstenot, tad ik pa brīdim vilkšu laukā oponentu argumentus. Jo nevar būt nekas labāks, kā spēt runāt par tematiem nekonvencionāli. Neērti runāt – ir no sērijas – different is better than better. Citāds ir labāks nekā labāks.
Labākais mārketings.
Posted in 5 lietas.