#116 – 5 atradumi: ar ko es nodarbojos, nožēlot neko un minimālistu apavi [no 12.novembra]

1. PRASMES. Minimālais saraksts ar lietām, kas cilvēkam jāprot.

Man mamma nereti prasa: “Ar ko tu nodarbojies, dēls?”
Viņa zina, ka tā kā ar vomFASS ar eļļām un balzametiķiem esmu saistīts. Taču manas publiski vērojamās aktivitātes bieži vien var atstāt mulsinošu iespaidu par manām interesēm. Iespējams, ka kāds no jums arī var vaicāt – kas ir tas, ko es daru.

Šis konvencionālais jautājums ļoti dziļi iegājis mūsu sociālajā pasaulē. CIlvēki sagaida, ka tava atbilde ir tavs darbs. Var jau būt, ka citiem ir viegli, ja viņi dara tikai vienu lietu. Tomēr kaut kā ierobežojoši ir sevi uzskatīt par kaut ko vienu. Īpaši, ja tas visu laiku mainās. Tas būtu viens.

Otrs ir tas, ka paralēli var darīt vairākas lietas. Ne visas nodarbes ir, piemēram, pelnošas lietas. Var taču sevi identificēt ar nodarbēm, kuras paņem daudz laika, bet tikai tērē naudu, nevis pelna. Tādēļ, ja es atbildu, kas es esmu, ko daru, tad bieži saku, ka vadu projektu “kā nodzīvot līdz 120 gadiem”.

Robert Heinlein citāts tādēļ ir izcils. Tas precīzi der manai dzīves filozofijai. Tādēļ iztulkošu to vārds vārdā:
“Cilvēkam ir jāprot nomainīt autiņus, plānot iekarošanu, nokaut vepri, uzbūvēt kuģi, uzcelt māju, uzrakstīt dzejoli, vadīt grāmatvedību, uzcelt sienu, uzlikt ģipsi, izteikt līdzjutību, pieņemt pavēles, dot pavēles, sadarboties, būt individuālistam, risināt vienādojumus, analizēt problēmas, izmēzt kūti, programmēt datoru, pagatavot gardu maltīti, efektīvi cīnīties un galanti nomirt. Specializācija ir insektiem.”

Robert Heinlein: “A human being should be able to change a diaper, plan an invasion, butcher a hog, conn a ship, design a building, write a sonnet, balance accounts, build a wall, set a bone, comfort the dying, take orders, give orders, cooperate, act alone, solve equations, analyze a new problem, pitch manure, program a computer, cook a tasty meal, fight efficiently, die gallantly. Specialization is for insects.”

 

 

2. NOŽĒLA. Neej nožēlas ceļu.

Šis bija pārsteigums. It kā vienkārša pieeja, par kuru nevajadzētu būt grūti aizdomāties. Un tomēr – nebiju aizdomājies. Kas tikai norāda uz to, ka domas nerodas no nekā. Ka viss, ko mēs domājam, ir rezultāts kaut kam dzirdētam, redzētam, lasītam. Sažļambā to visu, un pēc tam tās ir tavas domas.

Esmu pat rakstījis par to. Neatceros, kad.

Ir tāda grāmata, par to, ko cilvēki uz miršanas sliekšņa nožēlo. Neesmu to lasījis. Esmu lasījis rakstus par to. Doma ir skaidra. Cilvēki, jūtot nāves tuvumu un vispār atskatoties uz aizvadīto dzīvi, pamatā nožēlo, ka nav darījuši to, to un to. Ka darījuši pārāk daudz nenozīmīgu lietu. Ka būtu gribējuši pavadīt vairāk laika ar saviem bērniem. Ka būtu gribējuši spēlēt teātri, nevis strādāt līdz vēlam vakaram. Būtu teikuši daudz vairāk mīļu vārdu utml.

Tas viss kaut kādā ziņā ir bullshit. Šādi padomi no veco ļaužu pansionātiem kaut kādā mērā ir totāli neizmantojami. Interesanti. Pārdomas rosinoši. Tomēr pilnīgi nelietderīgi.
Un tūlīt paskaidrošu, kādēļ.

Pirmkārt, jādefinē, ka šo cilvēku nožēlošana par izdarīto/ neizdarīto ir pagātnes kļūdas. Šis ir centrālais aspekts!!!

Otrkārt, kļūdas ir kļūdas tikai un vienīgi retrospektīvi. Ja tu pieņem lēmumu, kurš vēlāk izrādīsies kļūdains, tad tāds tas izrādīsies tikai vēlāk. Ja lēmuma pieņemšanas brīdī tu zinātu, ka tā ir kļūda, tad šādu lēmumu nepieņemtu. Kas automātiski nozīmē, ka tu vari kļūdīties tikai skatoties uz pagātni.
Atpakaļ pie veco cilvēku nožēlošanas. Ņemsim par piemēru laika pavadīšanu ar saviem bērniem kā vienu lielu nožēlas iemeslu.

Ja viņi padomātu drusku rūpīgāk, tad viņi saprastu, ka tajā brīdī, kurā neveltīja saviem bērniem uzmanību, viņi vadījās no tā brīža sajūtām, iespējām un redzējuma. Tajā brīdī viņi pieņēma tādus lēmumus, kādus tai mirklī uzskatīja par svarīgākajiem. Tas, protams, ir debatējams jautājums. Un tomēr, praktiski visi pieņem tādus lēmumus, kādi ir iespējami. Piemēram, 30 vai 40 gadīgam cilvēkam ir ļoti grūti iejusties 80 vai 90 gadīga cilvēka sajūtās, kurš veco ļaužu pansionātā uz miršanas gultas domās par vairāk laika pavadīšanu ar saviem bērniem. Neiespējama misija. Var jau teoretizēt par to, ka tā varētu būt nākotnē. Taču realitātē būs simt un viens iemesls, kādēļ katrs rīkojas tā, kā rīkojas. Turklāt ne visam jābūt racionālam.

Intervijā ar ZEN Hospice dibinātāju un ilggadēju vadītāju Frank Ostaseski šis bija pārsteigums. Pārsteigums – domāšana kategorijās, vai es kaut ko nožēlošu, ja izdarīšu tā vai citādi, ir pat savā ziņā kaitīgi. Tas var paralizēt lēmumu pieņemšanu. Bailes, ka kaut kas varētu būt nožēlas avots, var kaitēt. Mocīties vēl lielākos sirdsapziņas pārmetumos.

Pieņemt sev kā dzīves vadlīniju – neko nenožēlot. Bez maz vai izslēgt no sava leksikona vārdu nožēla. Akceptēt pieeju, ka katrs lēmums, kuru pieņem, ir balstīts uz situāciju, kāda tev ir. Jebkurš lēmums ir optimālākais risinājums. Punkts.

 

 

3. PIEDERĪBA. No sarunas par nekonvencionālo. No Mchael Covel podkāsta.

Cik grūti ir atturēties.

Tas tiešām nav viegli – censties pierādīt kādam savu taisnību. Ne tikai atturēties, bet ar putām uz lūpām mesties cīņā.
Nu pasaki, vai tev nav tā bijis, ka kādā pasēdēšanā vai citā sakarā izvēršas diskusija. Tev ir stingra pārliecība par savu taisnību. Tu to aizstāvi, bet vēl stulbāk, tu mēģini pārliecināt to otru, ka viņam pilnīgi nav taisnība.
Esmu to pieredzējis, sevišķi savos radu saietos.

Sākas kāda saruna, un tu saproti, ka tavs radinieks totāli iet šķērsām ar savu versiju. Nu un tu, protams, neuzskati par vajadzīgu paklusēt. Tu meties cīņā. Tu sāc runāt un stāstīt savu versiju, kā viss patiesībā ir. Enerģija iztērēta. Taču ak, tu manu mūžiņ! Nekāda efekta. Neviens nevienu nevar pārliecināt. Tādēļ tam tērēt enerģiju nav vajadzīgs.
Šī bija atkāpe. Par to, ka cilvēks, lai cik arī teorētiski tas būtu vēlams, nebūs atvērts un brīvs uztvert visu jauno. Confirmation bias, consistency bias, cognitive dissonance ir visi tie mehānismi, kas to apliecina.

Tas nozīmē, ka dziļi (pat zemapziņā, lai gan neko jau daudz par to nezinu, teoretizēju vien) ikviens no mums to zina. Tāpēc jau arī tik lielu vērību veltām cilvēku sociālo grupu/ uzvedību piederībai.
Mēs vērtējam cilvēku pēc tā, kurai grupai, slānim, uzvedības normām, apģērbam, mūzikas/ēdiena gaumei, viedokļiem utml. cilvēks pieder.
Tas čalis klausās grupu “Nirvana” – aha, skaidrs, viņš ir tāds. Vai arī tas cits mācījies fizmatos, tad arī viss par viņu skaidrs. Ielikt kādu rāmī ir viegli. Lai arī jāsaka, ka šāds klasifikācijas paņēmiens ir arī vajadzīgs evolucionāri. Tas ir kā šortkats, lai saprastu, ka esi drošībā.

Taču mūsdienu pilsētvides kontekstā tas var arī traucēt. Karināt cilvēkiem klāt birkas nozīmē bieži vien nogriezt sev iespējas. Ja tu runā ar kādu, kurš karsti aizstāv bērnu vakcinēšanos, bet pats esi pret, tad tas nenozīmē, ka nevar būt arī kopīgas intereses un ideoloģijas. Tai pat laikā noteikti ir arī dažas birkas, kurām pārkāpt pāri būtu grūti. Piemēram, ja cilvēks uzskata, ka bērnus sist ir ok. Šāds cilvēks diezvai būs pieņemams, pat ja būtu izteiktas kopīgās intereses, piemēram, par rožu audzēšanu.

Ko ar to visu gribēju teikt? Šoreiz doma bija ne tik daudz, ka katrs no mums ātri gribētu uzzināt, kurai no sociālajām grupām pieder tas vai cits cilvēks. Drīzāk vērst uzmanību uz to, ka mēs paši katru brīdi gribam tikt ieklasificēti kādā no grupām.
Ka katru mīļu brīdi, kad tev kāds uzdod nevainīgu jautājumu par to, kāda mūzika tev patīk, vai kādus ēdienus tu ēd, tad vēlas noskaidrot ne jau kaut ko par tevi. Šai ziņā tas visticamāk nav empātisks jautājums, tāpēc ka tu varētu būt interesants.

Tā drīzāk jautā, lai nokalibrētu, vai tu esi viens no mums vai viens no viņiem.
Atkarībā, vai pats gribi būtu viens no viņiem vai viens no mums, padomā, kā vari noformulēt savu atbildi.

 

4. APAVI. Minimālistu apavi

Jau sen vēlos sev minimālistu apavus.
Daļēji par tiem interesējos tādēļ, ka man draugos ir daži baskāju skrējēji. Viņu pārliecība ir tāda, ka skriet un vispār ikdienā staigāt basām kājām mums ir daudz piemērotāks veids nekā polsterētos mīkstu zoļu apavos. Tādēļ staigāt un arī skriet vajadzetu tā, kā daba paredzējusi.
Nekādā gadījumā pēkšņi nevar sākt staigāt, sevišķi skriet, basām kājām, ja visu mūžu esi bijis ērtās kurpēs. Cilvēka anatomija uzreiz nav gatava. Ir jādod laiks. Turklāt svarīgi piebilst, ka pilsētvidē ir asfalts un betons. Netīrumi un kas tik viss ne. Kas nav mežā vai pļavā. Tieši tam ir paredzēti minimālistu apavi. Lai aizsargātu pēdas, bet tai pat laikā būtu ar to pašu sajūtu, kāda ir, kad pēda pa tiešo pieskaras zemei.
Vārdu sakot, minimālistu apavus jau gribēju sen. Kaut kā parasti atturēja gan dizains, gan arī lielā cena.
Taču nu viss ir mainījies!
Kā jau parasti, klausos visas Mixergy podkāsta intervijas. Un kur gadījies, kur ne, Andrew Warner intervē čali, kurš mēģina mainīt pasauli, radot cilvēka fizioloģijai daudz piemērotākus apavus.
Paskatījos, papētīju un man ļoti iepatikās. Gan zandales, gan arī brīvā laika kurpes.
Vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad pamanīju superatlaides. Šobrīd, kamēr vēl var, uz daudz ko mega atlaides.
Man ir pasūtītas šīs zandales un šīs kurpes. Kad panēsāšu, padalīšos ar pieredzi.
Ir skaidrs, ka ja šis produkts man būs iepaticies, tad kontekstā ar biohacking.lv vēlēšos šos apvaus tirgot arī Latvijā.

5. MŪZIKA. Shpongle – Remember the future.

Veltījums visiem tiem, kuriem ikdienā jābrauc ar auto sasniedzot vismaz 100km/h.

Posted in 5 lietas.