#40 Nevajag sūdzēties. Reāls gadījums no dzīves – no sērijas ĪSI

nevajag_sudzetiesNeminēšu vārdus un nosaukumus, bet pastāstīšu gadījumu.
Bija tā.
Kāds liels uzņēmums neizdarīja kaut ko tā, kā gribējās man, vai pat kā būtu bijis jārīkojas, ja šis uzņēmums rīkotos klienta interesēs.
Es, protams, biju vīlies.
Ne tāpēc, ka uzņēmums nenodemonstrēja “labo toni” un neatbilda modernas klientu orientētas kompānijas līmenim. Bet gan tādēļ, ka nepalīdzēja man. Tāpēc arī biju vīlies. Skaidrs, ka neviens jau nav neapmierināts tādēļ, ka kaut kādu vispārīgu ideju vārdā šis vārds netiek turēts. Katrs par to ir mazliet izbesīts tikai un vienīgi tādēļ, ka tas skar viņu pašu.
Mana pirmā reakcija, protams, bija – ja viņi man nenāks pretim, tad es iešu skaļi sūdzēties, izplatīšu atmaskojošu info sociālajos tīklos. Stāstīšu visiem pēc kārtas, kāda šī firmiņa ir maitas utt., utjp.
Kad pagāja kāds laiks futbolēšanas procesā, kurā es skaidroju, kādēļ viņiem jānāk man pretim, bet viņi, savukārt, kādēļ viņi to nedarīs. Pienāca tas mirklis, kad komunikācija beidzās. Man būtu bijis jāsāk rīkoties.
Mēģināt neuzcepties, bet vienalga uzcepties, ir citādāk nekā vienkārši uzcepties. Atšķirība ir apzinātībā. Savilkt roku dūrē un seju dusmās, un pat uzbļaut kādam, bet pie sevis murmināt, ka tā nevajag darīt, nav tas pats, kas vienkārši uzbļaut.
Ar šādu paštreniņu nodarbinu sevi regulāri. Neesmu pēc būtības dusmīgs, bet uzcepināt emocionālu cilvēku taču var jebkas.
Tā arī šajā gadījumā ar lielo kompāniju, kura man “nodarīja pāri”. Iekšējais dialogs jeb pat cīņa starp šausmīgi neapmierināto mani, kurš kurn un skubina iet cīnīties, un pierādīt savu taisnību. Kā minimums,  visiem to slikto ziņu pastāstot. Taču mana otra – mierīgā puse rāmi un lēnām man stāsta par mierīgo dzīvi, par tiem ieguvumiem, kurus tomēr lielā firma spējusi sniegt. Un ka laika tērēšana neapmierinātajām domām ir lielāks zaudējums. Stress un nevajadzīgas rūpes.
Es iepauzēju un palaidu vaļā. Tikai pāri sava ego līķim. Un, kā izradījās, tas bija viegli. Tas ego ķermenis krīt pie pirmajām grūtībām. Un grūtības tam sagādā rāms, mierīgs un pacietīgs pārliecināts tonis, kas saka – nevajag, nav vērts, nav ieguvumu.
Atslābsti!
Posted in Īsi rakstiņu sērija and tagged , , .