#38 sūdzēties vai nesūdzēties – no sērijas ĪSI

sudzetiesNesen publicētā rakstiņā, kurā skaisti salīdzināts Latvijas VID un Igaunijas VID, atklājās, ka ir vēl viena lieta, ko igauņi dara labāk  par mums.
Briesmīgi, latvieši atkal noluņojušies. Atkal bāleliņi nevar noturēt līmeni.
Kaut kā mums neiet.
Neiet un viss.
Nemākam.
Nevaram. Drūmi kļūst.
Viss ir slikti, un nekas labāks nespīd.
Tā šodien, ļoti iespējams, domā un runā vidējais latvietis.
Problēma šajā lietā ir tāda, ka, mērot visu uz augšu, vērtējot visu pēc labākā un neatrodot novērtējumu sasniegtajam, neapmierinātība un stress garanēts.
Ir jāmēģina salīdzināties ar labākajiem, ir jāpiedalās tajā skrējienā ar ātrākajiem, ja pats gribi kļūt ātrāks. Tomēr tai pat laikā jaatceras, ka tā ir individuāla disciplīna. Regulāri jāsvin mazās uzvaras un jānovērtē sasniegtais.
Kāpēc tik reti dzird, ka pie mums ir krietni labāk nekā Baltkrievijā vai Krievijā? Tai pašā Igaunijā noteikti ir lietas, kuras ir sliktākas nekā pie mums. Piemēram, pirms kādiem 2-3 gadiem viens igaunis man teica, ka Latvijā auto braukšanas kultūra ir pāris soļus priekšā Igunijai.
Būt pateicīgam un atzīt labo ir atslēga pašapziņas veidošanā un audzināšanā. Pirmkārt, tas rada ticību, ka kaut ko var izdarīt. Tas dod sajūtu par spējām un prasmēm. Ja to sakombinē ar ieskatīšanos dārziņā, kuru apkopj labākie, tad ikviens cilvēks vai vesela nācija var strauji uzlabot ne tikai savu dzīves līmeni.
Garantēti, ka arī garīgā pilnveidošanās notiktu zibenīgā ātrumā.
Sūdzēšanās tikai tērē enerģiju. Tā atņem spēkus, lai tās vietā novērtētu sasniegumus. Tā ir destruktīva.
Kā tajā teicienā – ja tu apgalvo, ka kaut ko vari vai nevari – tev taisnība abos variantos.
Runājot par Latviju, izvēlamies teikt – mēs varam!
Posted in Īsi rakstiņu sērija and tagged , , .