#34 atdot piespēli vai iemest golu

piespelePraktiski visi grib gūt vārtus. Žargonā runājot – iemest golu. Nevienam nevar to pārmest, jo vienīgais, kas spēles gaitā maina visu iznākumu, ir gūtie vārti. Izdarītie metieni, noraidījumi, piespēles, visa statistika ir nebūtiska. Beigu beigās skaitīti tiek tikai gūtie vārti, grozi vai punkti.
Tādēļ arī ikviens grib būt tas, kurš ietekmē iznākumu. Es arī.
Bet esmu ievērojis kādu interesantu niansi. Atklāti sakot, retrospektīvi palūkojoties uz manu basketbolista un hokejista (nedaudz arī futbolista) karjeru, man daudz labāk ir paticis atdot piespēli, pēc kuras tiek gūti punkti.
Neiedziļinoties filozofiskās, idejiskās vai konceptuālās pārdomās par labuma un palīdzības sniegšanu citiem, vienkārši man šķiet, ka lielāka elegance rodas no piespēles. Pagarināts moments. Vārtu gūšana nebūtu bijusi iespējama bez filigrānas piespēles.
Prieks šajā gadījumā rodas, jo zini, ka esi pamanījis kādu. Savā ziņā – izvirzījis kādu pozīcijā, no kuras negūt vārtus ir gandrīz vai grūtāk nekā gūt. Šādus momentus novērtē komandas biedri, īpaši piespēles saņēmējs. Un arī viens otrs no malas vērotājs.
Piespēļu atdošanu, kas, savukārt, izvirza labā pozīcijā tos spēlētājus, kas atdevuši rezultatīvu piespēli vārtu guvējam, praktiski neviens neievēro. Tā paliek tika tava individuālā privilēģija.
Un tomēr, vārtus bieži gūst pateicoties pirmajai piespēlei. Kā spēj pamanīt tikai dažs labs spēles analītiķis, viss sākās jau no vārtiem tālajā savā zonā.
Vārtus biežāk nekā varētu likties gan gūst, gan zaudē, tādēļ, ka pareizi/ nepareizi izdarīts stipri agrāk. Tā teikt – viss sākās ar nevainīgu piespēli…
Vārti tika gūti/ zaudēti tikai kā blakusparādība.
Posted in Īsi rakstiņu sērija and tagged .